Bērniem ir vajadzīga mātes mīlestība. Īpaši zīdaiņiem. Ir skaidrs, ka bērni, kuriem mamma bieži vien pieskaras, nēsā, noglāsta, noskūpsta attīstās ātrāk kā tie, kam trūkst šī siltuma. Tas izpaužas gan fiziski, gan psiholoģiski.
Bērni, kuriem tiek pievērsta uzmanība un pienācīgas rūpes, pieaugs mierīgi, līdzsvaroti, bez bailēm no pasaules un ar pārliecību pret citiem. Viņi rada zemapziņā uzticību nākotnei, neskatoties uz to, ka viņi to vēl nevar izteikt ar vārdiem.
Vienā no bērnu namiem radās pārsteidzošs stāsts, kas atklāja, cik lielā mērā bērni ir atkarīgi no pieaugušajiem.
Tas, kurš nodarbojas ar labdarību, parasti dod kaut ko tādu, kas var palīdzēt, un klusi aiziet. Dažreiz viņš arī parunājas un paspēlējas ar bērniem. Bet ne uz ilgu laiku. Lielākoties bērnu nama bērni pavada laiku kopā ar auklītēm un skolotājiem. Pēdējie par viņiem zina visu.
Īpaši reti labdari dodas pie zīdaiņiem, jo viņi nevar atbildēt un saprast, kas viņus apmeklējis. Vismaz tā daudzi pieaugušie domā.
Kāds gan bija viena labdara pārsteigums, kad viņš nolēma doties pie zīdaiņiem. Aptuveni simts bērnu gultiņas stāvēja blakus rindās. Visas vienādas. Zāli piepildīja dīvaina, biedējoša atmosfēra. Bija grūti saprast, kas to rada.
Tad viņš saprata, ka viņa iekšējo trauksmi izraisīja absolūtais klusums. Neviens bērns neizdvesa ne skaņas. Daži bija aizmiguši, bet citi vienkārši skatījās tukšumā. Taču neviens necēlās, negribēja raudāt, neko neprasīja un nevienu nesauca savā bērna veidā. Viņam tas likās nedabiski.
Aukle paskaidroja: “Nonākot pie mums, sākumā viņi ļoti raud. Bet paiet stunda, divas stundas, diena, nedēļa un viņi nomierinās, jo viņi saprot, ka neviens pie viņiem nenāks…”
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!