ŠIS JĀIZLASA visiem kuri dzimuši sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados! Jaunāki nesapratīs!

Facebook lietotājs Guntis Veits, jau diezgan pasen, 2013 gadā ievietojis ļoti pārdomu pilnu vēstījumu visiem kuri dzimuši sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Šis ieraksts izpelnījies vairāk kā 23 tūkstošus ”šēru” un neskaitāmus ”patīk”. Nolēmām šos ziņu atsvaidzināt atmiņā un publicēt.

Guntis raksta:

”Grūti noticēt, ka mēs, kas dzimuši 60-os, 70-os un 80-os gados, esam nodzīvojuši līdz šai dienai. Bērnībā mēs taču braucām mašīnās, kurām nebija drošības jostu vai gaisa spilvenu. Mūsu gultiņas bija izkrāsotas košās krāsās, kas bija ar augstu svina saturu. Nebija slepeno vāciņu zāļu pudelītēm, durvis bieži netaisījās ciet un skapji vispār nekad netaisījās ciet.

Mēs dzērām ūdeni no ūdens pumpja uz stūra, nevis no plastmasas pudelēm. Nevienam neienāca prātā braukāt ar riteni ķiverē. Stundām ilgi mēs meistarojām ratiņus un divriteņus no dēļiem un gultņiem no izgāztuves, bet kad pirmo reizi laidāmies lejā no kalna, atcerējāmies, ka aizmirsām par bremzēm. Pēc tam, kad vairākas reizes nācās ievelties dzelošos krūmos, mēs tikām galā ar šo problēmu.

Mēs gājām ārā no rīta un spēlējāmies visu dienu, atgriežoties mājās tad, kad iedegās ielas laternas, tur, kur tās vispār bija. Veselu dienu neviens nezināja, kur mēs esam, jo nebija taču mobilo telefonu! Grūti iedomāties.

Mēs sagriezām rokas, kājas, lauzām kaulus un sitām ārā zobus, un neviens nevienu nesūdzēja tiesā. Visādi bijis. Un vainīgi bijām tikai un vienīgi mēs paši. Atceraties?

Mēs ēdām kūkas, saldējumus, dzērām limonādes, bet neviens nepalika resns, jo mēs visu laiku skraidījām un spēlējāmies. No vienas pudeles dzēra vairāki cilvēki, un neviens no tā nav nomiris. Mums nebija spēļu konsoļu, CD, 165 TV kanālu, interneta, mēs skrējām lielā barā uz tuvāko māju skatīties multeni, jo arī video mums nebija! Toties mums bija draugi. Mēs gājām ārā no mājas un viņus sameklējām. Braukājām uz riteņiem, laidām sērkociņus pa pavasarīgajiem strautiņiem, sēdējām uz soliņiem, uz sētām vai skolas pagalmā un pļāpājām, par ko vien gribējām.

Kad mums kāds bija vajadzīgs, mēs klauvējām pie durvīm vai vienkārši gājām iekšā. Atceraties? Bez jautāšanas! Paši! Vieni paši cietsirdīgajā un bīstamajā pasaulē! Bez apsardzes! Kā mēs vispār izdzīvojām?”

Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!

COMMENTS

  • <cite class="fn">Aija Linde</cite>

    Taa bija,Un bija labi !

  • <cite class="fn">Valērijs</cite>

    Ak laimīgā bērnība!Paldies Guntim par atgādinājumu! Skatoties uz mūsdienu bērniem un jauniešiem, paliek skumji .Pārāk daudz vārdu- nedrīkst un pārāk maz kustību.Pamazām bērni pārvēršas par dārzeņiem.

  • <cite class="fn">sandra</cite>

    Starp citu, tieši šī paaudze radīja jaunās tehnoloģijas 🙂

Pievienot komentāru