Kennevika ir maza pilsēta Vašingtonas štata dienvidaustrumos ASV. Tās iedzīvotāju skaits ir nedaudz mazāks par 100 000, savukārt aptuveni 25% no tiem ir skolēni un mazi bērni, lai gan šeit nav daudz izglītības iestāžu. Katru rītu vienas no tām skolēni iziet no mājām un gaida Džonu Lunsfordu, autobusa vadītāju, kurš viņus aizved līdz skolai.
Klimats šajā reģionā ir diezgan skarbs, taču ne visas ģimenes var atļauties nodrošināt bērniem visu nepieciešamo, tostarp siltas drēbes. Par laimi, viņiem ir Lunsfords.
Salta 2016. gada decembra rītā viņš, kā ierasts, devās pa ierasto maršrutu. Vīrieša sirds sāpēs sastinga, kad kādā no pieturām iekāpa pilnīgi nosalis zēns – viņam nebija siltas cepures vai cimdu, un zēna acīs bija asaras. Viņa rokas un ausis bija kļuvušas sarkanas no aukstuma.
Džons nevarēja noskatīties uz skolēna ciešanām, lai gan viņš pat nezināja, kāds ir viņa vārds. Viņš vienkārši iedeva zēnam savu cepuri un siltos cimdus.
Kad zēns apjukumā skatījās uz vadītāju, Lundsfords, uzvelkot cimdus uz mazajām, nosalušajām rokām, pateica dažas frāzes, kas var būt par piemēru katram no mums.
“Zini, es pats esmu vectēvs. Neviens nevēlas, lai bērns tā ciestu. Viss būs kārtībā.”
Vēlāk viņš atrada savu mazo draugu bibliotēkā un pasniedza viņam vēl vienu dāvanu, bet par visu pēc kārtas. Kad visi bērni izkāpa no autobusa, Lundsfords devās uz veikalu un nopirka vairākas cepurītes un dūraiņus melnā un rozā krāsā, lai dotu tos trūcīgiem skolēniem, kuri atradās līdzīgā situācijā. Vienus no tiem viņš bez liekiem vārdiem pasniedza zēnam, kuru viņš satika no rīta. Turpat bibliotēkā vīrietis skaļi paziņoja visiem klātesošajiem skolēniem, ka viņi vienmēr var paļauties uz viņa palīdzību un atbalstu.
Par šo lietu nekavējoties sāka runāt ne tikai Kennevikā, bet arī tālu aiz tās robežām. Vīrieša rīcība tiek apbrīnota līdz šim. Pavisam nesen Kennevikas skolu rajona oficiālajā mājas lapā publicētā raksta komentāros viņam tika veltīti silti vārdi no Vācijas iedzīvotājiem, un tas nav vienīgais gadījums.
Šis stāsts tika publicēts populārajā vietnē Love What Matters, kuras galvenais mērķis ir informēt pasaules sabiedrību par tādām labestības izpausmēm, kad varoņi, un Džonu ir grūti citādāk nosaukt, dara labus darbus tikai tāpēc, ka uzskata, ka tas ir pareizi. Mēs esam pārliecināti, ka 42 000 “patīk” ir tikai maza daļiņa, un par Lundsforda piemēru zina daudz vairāk ļaužu.
Jāatzīmē, ka viņa iniciatīva atrada cienīgu turpinājumu arī Kennevikas skolu rajona darbinieku rīcībā. Viņi izveidoja programmu, lai palīdzētu bērniem no maznodrošinātām ģimenēm, kurai katru dienu pievienojas ar vien vairāk amerikāņu un citu valstu iedzīvotāji.
Nav svešu bērnu, it īpaši šādās situācijās. Mēs ceram, ka šis stāsts kļūs par piemēru daudziem no mums, jo nav taču tik grūti palīdzēt bērnam. Mēs lepojamies, ka dzīvojam kopā ar tādiem cilvēkiem kā Džons Lundsfords, skolas autobusa vadītājam, vectēvam un vienkārši līdzjūtīgam cilvēkam, bijušajam ASV armijas veterānam.
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: fabiosa.com