Henrijs Bīčers kalpoja par ķirurgu Otrā pasaules kara frontēs. Reiz viņam izbeidzās morfijs, kas bija galvenā ārstēšanas problēma, jo karavīri juta spēcīgas sāpes, kas reizēm bija neizturamas. Bet Bīčers bija gudrs ārsts.
Viņa priekšā nonāca nopietni ievainots karavīrs, kurš patiešām varēja iegūt nāvējošu sāpju šoku, ja netiktu pielietots morfīns. Māsa piepildīja šļirci ar fizioloģisko šķīdumu un klusi ievadīja saturu karavīram, kurš bija pārliecināts, ka tas ir morfijs. Un ievainotais sāka nomierināties. Pakāpeniski viņa ķermenis atslāba, it kā viņš būtu saņēmis nepieciešamo zāļu devu.
Bīčers sāka operāciju. Viņš grieza ķermeni, izņēma šķembas, apstrādāja brūces un pat uzlika šuves. Bez anestēzijas! Lai arī karavīram bija sāpīgi, viņš pat par soli nepietuvojās sāpju šokam. Pēc šādas veiksmīgas operācijas ārsts atkal un atkal sāka to praktizēt. Un vienmēr rezultāts bija vienlīdz veiksmīgs. Atgriežoties no frontes, Henrijs Bīčers sāka pētīt šo fenomenu, ko sauc par placebo efektu.
Tieši šis cilvēks piedāvāja jaunu medicīnas pētījumu modeli. Subjekti tika iedalīti divās grupās – zāļu saņemšanā un placebo (apmāna) saņemšanā. Un otrās grupas rezultāts bija pat labāks nekā pirmās! Tas viss liecina, ka cilvēka domāšanas spēj pilnībā mainīt fizisko realitāti. Tam tiešām ir grūti ticēt, bet burvju dziedināšanas gadījumi atkal un atkal turpinājās.
1957. gadā psihologs Bruno Klopfers publicēja rakstu par vīrieti, kuram pateicoties placebo izzuda vēža audzēji. Tiklīdz pacients sāka noticēt zālēm, viņš jutās labāk, un audzējs atkāpās. 1996. gadā pacientu grupai tika veiktas ceļgalu operācijas, kam vajadzēja pārtraukt klibošanu. Dažiem pacientiem patiešām veica pilnas operācijas, bet dažiem no tiem veica tikai griezumus un uzlika šuves. Pārsteidzoši, viņi vairs nekliboja, ticot veiktās operācijas spēkam. 1997. gadā 46 gadus vecā Dženisa Šenfelde atbrīvojās no hroniskas depresijas, domājot, ka uzņem jaunus medikamentus, kas faktiski izrādījās placebo.
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!