Kādā parastā rītā Elīna Edlunda brauca ar autobusu. Cilvēki kāpa iekšā un ārā, miegaini klausoties mūziku vai skatoties viedtālruņu ekrānos. Visu izmainīja sievietes raudas. Viņas dzīve, tāpat kā visu citu pasažieru dzīves, kā izrādījās, mainījām. Uz visiem laikiem. Un šis brauciens, par kuru Elīna publicēja stātu Facebook, kļuva īpašs daudziem cilvēkiem.
Sagatavojiet salvetes – izlasot šo ziņu nevarēs bez tām iztikt. Šis stāsts caururbj sirdi – tik daudz līdzjūtības un cilvēcīguma vienkārši nevar iedomāties.
Tātad stāsts.
“ Stokholma, 08:32
Šorīt, kā vienmēr, devos ceļā ar autobusu. Visas vietas ir aizņemtas. Miegaini pasažieri nedomājot skatās pa logu, savu viedtālruņu ekrānos, daži klausījās mūziku. Parasts rīts, kā visi citi. Pēkšņi sieviete nedaudz pāri sāka raudāt. Viņu sāka vērot cilvēki, sēdekļa biedrene bikli aplika roku ap viņu, un neviens nevarēja saprast, kas noticis. Vairāki cilvēki, ieskaitot mani, piedāvāja viņai jebkuru nepieciešamo palīdzību, bet viņa turpināja spēcīgi raudāt, kā bērns. Cik bezpalīdzīgi mēs visi bijām tajā brīdī! Tā bezpalīdzība bija katra sejā. Pagāja vairākas garas minūtes līdz elsas pārgāja šņukstos, un viņa varēja pateikt: “Es tikko saņēmu uzturēšanās atļauju… Es un mani divi bērni gaidījām to veselus 3 gadus… Es esmu tik laimīga!”. Neticēsiet, bet mūsu autobusu pārņēma kā neticama gaisma. Cilvēki nevarēja valdīt asaras, no visām pusēm nāca sveicieni, aplausi un apskāvieni. Asaras plūda – šķiet, nebija neviena cilvēka, kura acis nebūtu slapjas. “Apsveicu”, “Tas ir tik brīnišķīgi”, “Nu, beidzot!”, “Es priecājos par tevi!”- siltie vārdi bija visur. Meitene turpināja raudāt, bet mēs visi zinājām – tās ir laimes asaras. Tad viņa skaļi teica: “Paldies, paldies! Paldies visiem, es tevi mīlu, es mīlu Zviedriju, paldies! Šo dienu es nekad neaizmirsīšu.”
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!