Vairākums vīriešu pret hlamīdijām izturas nenopietni: sak, tāds nieka mikroorganisms vien ir – ne AIDS un pat ne triperis. Patiesībā hlamidioze ir viena no bīstamākajām slimībām, kuras noārdošā iedarbība salīdzināma ar sifilisu un gonoreju.
Mediķi visā pasaulē ir satraukušies: mūsdienās hlamidioze ir otrā izplatītākā slimība pēc gripas, un pandēmijas (masveida saslimšanas) iespējamība ir ļoti augsta.
Hlamidioze izplatās tikai jebkura veida dzimumkontaktu ceļā; reizēm, lai inficētos, pietiek ar skūpstu, jo hlamīdijas mēdz dzīvot uz gļotādām. Arī prezervatīvi ne vienmēr spēj pasargāt no kaites, jo kurš gan to lieto, piemēram, orālā seksa laikā. Tāpēc lielāko riska grupu veido cilvēki, kas bieži maina dzimumpartnerus.
Slimība attīstās, ja tā var teikt, no lejas uz augšu. Kā pirmie cieš dzimumorgāni (uretrīts). Pēc tam hlamīdijas, kas vairojas mežonīgā ātrumā, iekaro visu uroģenitālo sistēmu un taisno zarnu.
Ja cilvēks neārstējas, var attīstīties Reitera slimība, kad tiek bojāta iekšējo orgānu gļotāda, locītavas (ankiloze), acis (konjunktivīts), āda, plaušas, sirds (miokardīts), nieres (glomerulonefrīts, pielonefrīts), kā arī nervu sistēma (meningoencefalīts). Īpaši smagos gadījumos iznākums var būt arī letāls.
Pats nepatīkamākais tas, ka hlamidiozes simptomi ir ārkārtīgi izplūduši. Šīs parazītbaktērijas spēj noteikt tikai ārsts atbilstīgas izmeklēšanas ceļā. Tas nozīmē, ka cilvēks var gadiem ilgi nesekmīgi ārstēt, piemēram, hronisku pneimoniju vai sāpes sirdī, pat nenojaušot, ka šo nelaimju cēlonis ir hlamīdijas.
Mediķi hlamidiozi neuzskata par venerisku slimību, bet izdala to īpašā grupā – kā kaiti, kas izplatās dzimumkontaktu ceļā.
Ārstēšana
Venerologi dažkārt joko, ka pats dārgākais mīlestībā ir – hlamidiozes ārstēšana. Tik tiešām, tabletes, turklāt ne tās lētākās, nāksies dzert, kā saka, saujām.
Turklāt cīņa notiks ne jau tikai ar hlamīdijām vien. Paralēli nāksies ārstēt arī izraisītās komplikācijas: uretrītu, epididimītu (sēklinieka piedēkļa iekaisumu), proktītu, prostatītu. Bet, ja slimība ir ielaista, uz ātru rezultātu velti cerēt: ārstēšanās ilgums būs atkarīgs no slimības stadijas un hlamidiozes formas.
Otrs nepatīkamais fakts ir tas, ka ārstēšanai tiek izmantotas antibiotiku trieciendevas, kas postoši iedarbojas uz mikrofloru, turklāt izraisa alerģiju. Tāpēc paralēli pacientam tiek izrakstīti arī antihistamīnu preparāti un nistatīna kurss.
Eksistē pseidozinātniska teorija, ka hlamīdiju infekciju var izārstēt, attīrot organismu – lietojot lielā daudzumā urīndzenošus novārījumus un tamlīdzīgi. Tā nav taisnība. Ar hlamīdijām tikt galā spēj vienīgi ārsts. Taču tautas medicīna spēj palīdzēt hlamidiozes izprovocēto slimību ārstēšanai.
Pirmām kārtām ārstēšanās procesā jālieto dabas adaptogēni – saparāls (pa 2–4 tabletēm dienā neatkarīgi no ēšanas), arālijas, eleuterokoka, pantokrīna tinktūra – pa 15–20 pilieniem 2–3 reizes dienā pirms ēšanas.
Obligāta arī vitamīnu terapija.
* 2 tējkarotes mežrozīšu aplej ar glāzi verdoša ūdens un dzer kā tēju pa 2–4 glāzēm dienā, pēc garšas saldinot ar cukuru vai medu.
* Ēdamkaroti lapegles skuju ieber termosā, aplej ar glāzi verdoša ūdens, 6–8 stundas nostādina, tad izkāš un izdzer no rīta pirms brokastīm.
* Ieteicams lietot alus raugu. Tā devu aprēķina individuāli – atkarībā no pacienta vecuma un viņa ķermeņa uzbūves.