Ar ko atnākušais Ūdensvīra laikmets atšķiras no nesen aizvadītā Zivju laikmeta? Ko principiāli jaunu tas dos mums, cilvēkiem?
Patiesībā neviens precīzi nezina, kad īsti šī ēra sāksies (varbūt jau ir sākusies). Vairākums astrologu ir vienisprātis, ka sākums ir 2003. gads. Taču ir arī citi viedokļi, visbiežāk izteikts, ka tas noticis jau 2001. gadā, citi uzskata, ka laikmetu maiņa notiks 2015., 2100. un pat 2376. gadā. Pašu tālāko datumu – 2614. gadu – min ASV astrologs Alans Miss.
Taču, piekrītot profesionālo astrologu vairākuma viedoklim, var droši teikt – šogad cilvēce iegājusi jaunā – Ūdensvīra laikmetā. Iegājusi, nesot sev līdzi iepriekšējā Zivju laikmeta skumju un asaru nastu.
Tāpat kā iepriekšējo laikmetu nomaiņa, arī šī notika dabas kataklizmu, nelaimes gadījumu, cilvēku masveida bojāejas, pieaugoša satraukuma un nedrošības gaisotnē.
Vairākumam cilvēku apzināti vai neapzināti radās izjūta, ka viņiem pastāvošajos dzīves principos kļuvis par šauru, ka laiks kaut ko dzīvē, domās un rīcībā mainīt. Savas pastāvēšanas divtūkstoš gados nobriedusī cilvēce kā vēl nekad sajutusi pasaules globālo transformāciju, kuras daļa tā ir.
Pāreja jaunā laikmetā caur ciešanām un asinīm devusi cilvēcei to jauno, kas tai bija vitāli nepieciešams tālākai attīstībai.
Tā tas bija arī toreiz, kad pēc Auna laikmeta iestājās Zivju laikmets, kas atriebības vietā cilvēcei dāvāja žēlsirdību, brīvības vietā skaidrību un pieticību, cenšanos attīrīties no grēkiem juteklības un baudu vietā. Lai arī Zivju laikmeta nostādnes ļoti pozitīvi ietekmēja cilvēces attīstību, tomēr jāatzīst, ka daudzas šīs ēras idejas un principi vairs nesniedza cilvēkiem nepieciešamo apmierinājumu.
Aizvadītais Zivju laikmets prasīja no cilvēkiem pašuzupurēšanos un nereti – svešas idejas, svešas dzīvības vai citu svešu apstākļu dēļ Ūdensvīra laikmeta iezīme ir personības garīgā izaugsme, sava konkrētā dzīves uzdevuma izpilde.
Ja Zivju laikmeta galvenā ideja bija atbrīvošanās no grēkiem caur ciešanām, tad Ūdensvīra laikmeta prioritāte ir laime, labestības un harmonijas veidošana sevī. Cilvēks bija atkarīgs no sociālajām grupām un noteiktajām morāles normām, bet jaunais laikmets nes brīvību un neatkarību, iespēju pašam meklēt savu ceļu un dzīvot atbilstoši Visuma likumiem.
Zivju laikmetā pastāvēja reliģiskā neiecietība un fanātisms, bet Ūdensvīra laikmets stāv pāri konfesijām un neiekļaujas reliģiskajās dogmās. Tautas bija sadrumstalotas, bet Ūdensvīra ēra nes sev līdzi globalizāciju.
Iepriekšējais laikmets deva cilvēcei cerību uz bezgalīgu visu grēku piedošanu, toties Ūdensvīra laikmets prasa no cilvēka atbildību par saviem vārdiem, domām, emocijām un rīcību.
Ģimenē aizvadītajā laikmetā valdīja patriarhāts, jaunais laikmets iestājas par vienlīdzību.
Pagājušajā laikmetā cilvēka galvenais uzdevums bija cīnīties ar savu tumšo pusi un uzvarēt drakonu sevī, Ūdensvīra laikmetā primārā ir cilvēka iekšējā harmonija un augstākā garīguma attīstība.
Zivju laikmets bija Ticība.
Ūdensvīra laikmets ir Sapratne. Zivju laikmetā dominēja zinātnes un reliģijas dogmas, Ūdensvīra laikmets dos cilvēkiem jaunu informāciju (tik, cik gribēsim sadzirdēt un pieņemt) un, pats galvenais, līdz šim no cilvēkiem slēptās Zināšanas.
Ļaunuma Lāde vai…
Vietām lauzīšu jūsu smadzeni, jo esmu neaudzināts tiešā vārda nozīmē, bet ekonomikas attīstības pamatā ir… karš! 2013. gada jūnijs, man nupat palika 31. Vakars. Domāju, ka norāva jumtu. Baisi… Un glāba vienīgi apziņa, ka mans ķenķelis vienmēr ir vārījis savādāk. Pamodos, satikos ar čomiem, jautāju: “vai gribat zināt kā radies Visums?!” Smiekli pār jautāto nerima ilgi… Smieklīgi?! Bet man sačakarēta dzīve, sākot ar to vakaru, un šis būs stāsts, par izdomāto tēlu un kādu izdomātu tēlu, jeb pieejamās informācijas un objektīvo apstākļu subjektīvs vērtējums:
…Jaunā Grāmata par Dievu.
Mēģinājumi izprast cilvēku kā daļu no Visuma un to, kas viņš vispār tāds ir, tikt skaidrībā ar Visuma uzbūvi, ir noveduši cilvēci pie neskaitāmu filozofisku un reliģiozu virzienu nebeidzamas zombēšanas. Mums tiek skaidrots, mūs pēta, manipulē gluži kā ar marioneti leļļu teātrī. Var to izprast dažādi, bet es tam došu savu vērtējumu – mums vienmēr un visi uzspiež savu autoritāti un savu viedokli! Pasaulē, kura ir pārsātināta ar dažādām ideoloģijām, izveicīgiem paņēmieniem informācijas piegādāšanai līdz mūsu apziņai, ir grūti palikt informatīvā kara lādiņu neievainots, grūti palikt ar daudzu tūkstošu gadu garumā izstrādāto smago artilērijas šāviņu, kas mērķēts tieši uz apziņas ietekmēšanu, nesagrautam: un mēs sākam ticēt tam, kam ticēt mūs piespieda. Sākot ar seniem laikiem, kad par citādu domāšanu sodīja ar nāvi, šādi paša viedokļa iznīcināšanas masas ieroči apšauda visus mūsu dzīves aspektus līdz pat šai dienai. Un te ir jāuzdod jautājums: “Pakļaujoties melu ceļam, kur es galu-galā nonākšu?”
Visums. Sākums un Gals.
Sākumam aplūkosim sprādzienu bezsvara stāvoklī. Nekonkretizēšu, kas tieši par sprādzienu… Kaut gan… Lai tas ir atombumbas sprādziens. Bet, nu lai kāda spēka sprādziens tas būtu, ja vien viņš notiek bezsvara stāvoklī, tas veidos sfēru ar centru (kā salūts, apmēram). Par sprādziena centru kļūst enerģijas, teiksim tā, daļa, kura attiecībā pret citām no viņas sprādziena rezultātā prom lidojošām enerģijas “daļām”, vienīgā paliek nekustīga. Tāpat šī daļiņa ir sprādziena atbrīvotās enerģijas atskaites nulles punkts. No kā izriet, ka viss, kas ar sprādzienu tika atbrīvots, attālinās no nekustīgā centra, izplešoties (enerģija dzenas uz priekšu, vienlaicīgi stumjot apvalka šķembas: krāsa, metāla gabaliņi). Tas ir, mūsu iedomātais centrs ar acij neredzamu enerģijas “diegu” ir saistīts ar tālumā “lidojošo” enerģiju, veidojot nepārtrauktu savienojumu starp visiem enerģijas gala punktiem pa visu sašķīdušās sfēras perimetru. Principā, kā to nosaka enerģijas nezūdamības likums. Šādas enerģētiskās iedarbības rezultātā, atbrīvotās enerģijas centrs, būdams no visām pusēm nostiepts, paliek nekustīgs un līdz neisīkst. Bet tagad mums šo iedomāto sprādzienu jāapvelta ar dzīvsudraba īpašībām: nokrītot uz grīdas gabaliņam dzīvsudraba, tas sašķīdīs sīkās daļiņās, bet tad savāksies kopā vienā veselā. Ar šādu dzīvsudraba sprādzienu mēs redzēsim, ka viss sprādzienā izplūdušais dzīvsudrabs, savācās kopā, saritinoties: veidojas sfēriskas lāses, kur mazākā dzīvsudraba lāse veļas pie lielākās; un līdz tam laikam, iekams viss sprādziens nebūs savācies atpakaļ savā sākotnējā pozīcijā. Iztēloties to ir pavisam vienkārši, pamēģināt: iedomājaties pilnīgu tukšumu un tad sprādzienu, kas izplešas un tad atpakaļ savācas vienā punktā, atstājot atkal tukšu telpu. Izdevās? Un ja tagad šādu sprādzienu mēs veiktu kaut tūkstotis ekspertu klātbūtnē, tad pēc ārējiem parametriem mēs vienalga nespētu pierādīt sprādziena notikšanu.
Kosmoloģija mums atklāj, ka Visums izplešas un viss kustas Visuma izplešanās virzienā. Tas ir, ka Visums ir radies sprādziena laikā. Mēs to nosauksim par Pašnāvību… vai Dzimšanu, vai Lielo Sprādzienu (lielo nomirienu) (turpmāk tekstā: LS). Šai stāstā ar S. Hokinga Lielo sprādzienu nav nekāda sakara un viņa grāmatu nekad neesmu lasījis un mēs centīsimies daudz neskart šā apbrīnojamā loģika spēju uzkraut vienu uz otru ķieģeļus gandrīz līdz melnajam caurumam. Bet… LS ir pieņemamāks apzīmējums un arī es centīšos būt mazākskarbs, saudzējošāks savos “pesteļos”. Tādēļ iztēlosimies dzelzs lodi (apaļu, nevis svina), kurā mēs ievietosim lādiņu, jeb bioloģijā, anatomijā un ķīmijā: kodoliņš, kāds ir ikvienai šūnai, molekulai. Tādā veidā mums sanāks ar kaut ko piepildīta lode. Lai saprastu, ar ko piepildīta mūsu iztēlotā lode, jeb no kā sastāv lādiņš lodē ievietotais lādiņš, es tajā ievietoju visu zvaigžņu, galaktiku, kvazāru un tam līdzīgu debesu ķermeņu un visa pārējā Visuma enerģiju plus enerģija no nokurinātās malkas un visa dzīvā un nedzīvā, gaišā un tumšā, cilvēciskā un elektriskā. Tādējādi mūsu priekšā stādās viens supoerpuperlādiņš, kurš apvilkts ar apvelku. Savukārt pats šis apvalks, jeb šī lode, ir tādas izturības, kas spēj sevī noturēt visu šo neiedomājamo spēku, visu šo enerģiju, neizlaižot ne mazākā stariņa, ne miņas par siltumu un gaismu. Lai saprastu no kā ir šis apvalks, es to iztēlojos kā visu jau pieminēto debesu un sauszemes ar jūru un tajā esošo ķermeņu matēriju vienā gabalā. Fizikā to sauc ppar savstarpējās pievilkšanās spēku. Tas ir, kā visu, ko mēs redzam un ar ko saskaramies uz zemes un virs tās samīcīts kopā, sapresēts un izveidots viens megabalamega izturīgs materiāls – apvalks vienam lādiņam. Tādēļ, ja es šādu bumbiņu novērotu no malas, es pat nenojaustu, ka tajā kaut kas ir. Un tagad iztēlosimies lodes sprādzienu un ka šis sprādziens izriet no lodes centra, bet viss, kas tajā bija ar milzīgu spēku un ātrumu aizlido uz visām pusēm, attālinoties no centra un veidojot telpisku sfēru. Iztēloties tādu nav sarežģīti, vai ne? Ja izdevās, tad turpinām. Salūtu takš nupat pāris minūtes vērojāt?..
Kā skaidro kosmoloģija, tad mūsu galaktika ne tikai attālinās no LS notikuma vietas, bet arī satuvinās ar citu galaktiku (būtu dīvaini, ja vispārējais pievilkšanās spēks neiedarbotos uz galaktikām). Savukārt, galaktikas iekšienē mūsu saules sistēma satuvinās ar citu saules sistēmu. Un arī tālāko galaktiku ātrums Visuma izplešanās virzienā ir lielāks par mūsu galaktikas ātrumu. Ja mēs izkārtotu galaktisko ķēdīti, tad sanāktu, ka galaktika, kura ir pirmā, tas ir viss tuvākā centram – LS vietai – Visuma izplešanās virzienā kustēsies visslēnāk, bet pēdējā, tas ir, kura ir vistālāk no centra, kustēsies viss ātrāk. To var novērot arī ikdienas parādībās, piemēram, asi izmetot teleskopisko kātu, kur pirmais posms apstāsies, bet beidzamais posms vēl virzīsies uz priekšu (atkarība no nodotās enerģijas daudzuma virzībai). Kā arī lielāka galaktika kustas uz kaut kurieni lēnāk par mazu galaktiku. Kā arī saules sistēmas, kuras ir tuvāk mūsu galaktikas centram, virzās ātrāk pie tā, nekā mūsu saules sistēma un sistēmas, kuras atrodas tālāk par mums, virzās lēnāk par mūsējo tieši mūsu galaktikas centra virzienā. Šeit ir jāpaskaidro, ka mūsu galaktikas centrā ir melnais caurums, kuram ir ļoti liela gravitāte, jeb pievilkšanas spēks. Šis pievilkšanās spēks ir tik liels, ka, iekļūstot tā darbības zonā, cilvēkam ārā neizmukt; tas ir, līdz turienei cilvēka formā pat nenokļūt, jeb pamēģini iespiest pirkstu skrūvspīlēs (nemēģini, pajokoju). Savukārt no pavisam redzama piemēra, tad Zeme virzās Saules virzienā ātrāk nekā Marss un vēl ātrāk par Saturnu un Jupiteri, bet lēnāk par Merkūriju. Tādā veidā ir jāatzīmē, ka objekti kosmosā ne tikai attālinās no Pašnāvības vietas, bet arī savstarpēji satuvojas!
Bet tagad to lādiņu, kas ir visa Visuma gaisma, saprāts un beztraipu mīlestība mēs sauksim Dievs. Visuma sākumā bija tikai Dievs un nebija nekā cita, izņemot Dievu! Dievs, tas ir tāds elements, kuram piemīt neiedomājams spēks, enerģijā, jauda un kurš spēja absorbēt visu radīto matēriju, lai no tās atbrīvotos. Tas ir, Dievs – tas ir kaut kas absolūts, kas ir viss, kas ir; Un brīdī, kad aizsardzībai no ļaunā būs izmantots viss saprāts un lādiņa apvalkā būs savākts viss, kas tika atbrīvots Lielajā sprādzienā; kad lodes apvalks būs sasniedzis tādu blīvumu, ka blīvāks var būt tikai Nekas, jeb Sātans, bet lādiņu veidos visa Visuma enerģija, jeb Dievs: nebūs ne kosmosa, ne telpas, ne zvaigžņu, nedz mūs ar visiem suņiem un vējiem, tas ir, kad paliks vienīgi Lādiņš cietumā ar nepārvaramām sienām, kad pārvarēts būs viss un vairs nebūs kā baidīties, notiks “īssavienojums”, jeb sprādziens, jeb Dievs izdarīs pašnāvību, jeb, Dievs radīs jaunu Visumu; sprādziens, kurā lādiņš, gluži kā balonu, uzpūtīs savu apvalku no blīvākā no iedomājamajiem (tas ir, iedomāties mums “smadzeņu” par maz, tāpēc no: iespējamajiem) materiāliem (Sātans), kurš veidos sfēru un kuras iekšienē ir telpa, kas piepildīta ar Lādiņa atbrīvoto enerģiju; un iepūtīs Dievs Sātanā savu dzīvību.
Sātans ir masa, kurai nav enerģijas. Sātans ir Nekas. Neko nevar ne redzēt, ne dzirdēt, ne sajust. Nekas ir nekas un tas ir (nav) Nekur un tam nav (ir) Nekā un tādēļ tādu nav iespējams konstatēt vidē. Ieraudzīt vai konstatēt var vienīgi to, kam ir kaut drusciņ enerģijas un drusciņ masas. Ja mums būtu pa spēkam izņemt no matērijas pilnīgi visu enerģiju, tā kļūtu par Neko. Taču mēs šādu bezenerģijas matēriju nespētu saskatīt, neredzētu un mums nebūtu ne jausmas pat par to, ka tā ir vai ka tās nav. Līdz ar to secinām, ka Nekas (Sātans) ir tas, ko nav iespējams konstatēt.
Tad lūk, Lielajā sprādzienā Nekas tiek izstiepts massā līdz kosmosa plānumam (nevis drumstalās vai gabalos, kā salūts, pimēram, bet tiek izstiepts: nav telpas – nav iespējas sašķīst), bet tā iekšpusi piepildīs enerģija (enerģija ir nemateriāla, nesataustāma un tādēļ tā spēj piesātināt matēriju nemainot tās svaru, formu, izskatu utt.) Jeb, vienkārši, apvalks tiek izstiepts līdz kosmosa plānumam, bet piepilda to enerģija. Kā tas var būt? Da viegli – Dievs atdzīvina Satanu! Bet dabā tas būtu kā spēt iet cauri plastmasas loksnei, jeb, ja kosmosu pakļaut nemitīgam spiedienam, tad drīzumā mēs iegūsim plastmasas vai gumijas kosmosu, jo dzīsim tajā enerģiju un vairosim gravitācijas iedarbību.
Aplūkosim Visumu pieejamā internetā 3D formātā: galaktikas koncentrējas kaut kur pie LS nulles punkta un jo tālāk galaktikas ir no centra, jo tās ir izsijātākas.
Šis galaktiku izvietojuma attēls mums atklāj to, ka jo tuvāk centrs ir pievilcis sev klāt no tā atrāvušos daļiņu, jo ātrāk šī daļiņa tiecas uz centru un lēnāk, attiecībā pret citām daļiņām, tiecas Visuma izplešanas virzienā. Tas ir, Visums ne tikai izplešas, bet arī vācas kopā vienā punktā, Lai veidotu kaut ko, wow! No pievilkšanās spēka izriet, ka agri vai vēlu visi ķermeņi būs vienviet, veidos bezsatura massu un būs tik mazā daļiņā ar tik blīvu apvalku, ka lādiņš tik iespiests tā, ka saskarsme ar būs pamats Sprādzienam.
Dievs – visa Visuma enerģija, kas koncentrējusies vienā vismazākajā lādiņā, bez masas, pilnīgi tīrs. Sātans – Nekas; Masa, bez enerģijas.
Kodols un lielais Sprādziens.
Ja mēs aplūkojam elementārākos enerģijas izpaušanās elementu (strāva, zibens bumba, gaisma), tad mēs nespējam noliegt tās saprātīgo uzvedību: visas šīs parādības uzvedas tā, it kā apzinātu savu kustības mērķi (ne virzienu, bet mērķi). Proti, ir jāpiekrīt, ka enerģija ir saprātīga, jo viņa rīkojas saprātīgi. Es nesaku, ka mēs tagad varam sākt runāt ar vadiem vai palūgt zibenim, lai iesper kaimiņa šķūnī; nevajag krist galējībās. Šī tēze jau sākotnēji nosaka, ka Visums sastāv no masas un enerģijas.
Šai stāstā nebūs nekāda primārā rotācijas principa, kas iegrieza Visumu, kā tiek pieņemts oficiālajā zinātnē un uz ko spiež (tas ir, kad bija dzīvs, uzstāja) S. Hokinga Lielais sprādziens, tas ir, mūsu Lielajam sprādzienam sākums nav singularitātē – Visumu neiegrieza Lielais sprādziens, tas ir man nav nolūka pārkāpt jebkādas autortiesības. Tieši tas apstāklis, ka rotācijas vairs nebija un iestājās absolūtais statistiskuma stāvoklis, kad iestājās pilnīgs miers, arī kalpoja par pamatu, lai notiktu īssavienojums, lai notiktu LS. Tad lai top sākums: B-A-A-A-M!, un radīja Dievs pasauli (Visumu)!
Par cik tīram Sprādzienam nav ne smakas ne garšas, ne skaņas, ne krāsas, (tas ir, viss, kas ir saistīts ar Sprādzienu, ir Sprādziena sekas), tad pirmais, kas ienāk prātā ir pilnīga tumsa. Bet ja reiz tā ir tumsa, tad šai ainā nekādi neierāmējas zvaigznes, ar kurām ir pilns Visums un kuras ļoti spoži spīd. Tad ar to arī sāksim – kodols!
Zāles sakne, cilvēks, zvaigzne, galaktikas centrs, Melnais caurums, organisma šūna, atoms – visā, kas dzīvo ir kodols, visā, kas ir enerģija. Cilvēks tiecas pie cilvēka un pie Saules, viņu pievelk Zeme un viņš Zemi velk sev klāt. Zeme pievelk Mēnesi un tiecas pie Polārās zvaigznes. Saule pievelk Zemi, Marsu, Jupiteru un Saturnu un tiecas pie kaut kā. Zemes un zvaigznes centrs (ja tiešāk, kodols) – tie ir salīdzinoši stiprāki kodoli. Pie zvaigznes, kurai ir salīdzinoši stiprāks kodols, tiecas zvaigznes ar salīdzinoši vājāku kodolu. Šī zvaigzne kļūst par centru, tas ir par kodolu, un sāk veidot galaktiku, ap kuru veidojas zvaigžņu ansamblis. Tādējādi, galaktikas centru veido debesu ķermenis, kurš agrāk bija zvaigzne. Galaktikas kodols tiecas pie galaktikas, kurai ir stiprāks kodols un pievelk visus tos kodolus, kuri ir trāpījušies tās ietekmes lokā. Bet kad sastop stiprāku kodolu, tad kļūst par tā sekotāju.
Galaktikas centrs (pats stiprākais kodols konkrētajā galaktikā) ir vairums kodolu, kuri ir apvienojušies vienā kodolā. Galaktikas centrs ir tik spēcīgs savā pievilkšanas spēkā, ka spēj pievilkt pārējās galaktikas, apvienojoties vienā. Šie neiedomājami stiprie centri, kas pievelk un tiecas viens pie otra, veido vienu, bet vēl stiprāku kodolu. Kvazāru, Blazāru un citu gigantisko debesu ķermeņu pievilkšanas spēks ir tik milzīgs, ka tie pievelk kā citus kodolus, tā arī matēriju un telpu, veidojot vienu gigantisku superzvaigzni, izveidot vienu veselu, neatstājot aiz sevis absolūti neko, aprijot visu telpu un visu, kas ir un, uzkrājot visu jaudu un spēku, visas mūsu zināšanas un domas, visu kas ir, un līdz tam laikam līdz savāksies visi kodoli Vienā Veselā, lai aprītu atlikušo telpu un kas palicis tajā. Un, te es atkārtošos, par cik Dievs nespēj aprīt pats sevi, atkārtosies LS, izveidojot jaunu Visumu, kuru no jauna savākt Vienā veselā, aprijot visu, kas ir, lai atkal uzsprāgtu cerībā, ka katrs no mums beidzot atjēgsies…
Tad kas tas par tādu kodolu? Kodols ir elementārdaļiņa, kura sastāv no divām daļām. Vienu kodola daļu mēs apzīmēsim kā masa. Masa, tā ir tāda substance bez enerģijas, kuras funkcionalitāte aprobežojas ar to, ka tā visu pievelk un viss pievelk to, jeb prozaiski izsakoties – enerģija ar mīnusa nozīmi, kuru mēs nodēvēsim par “negatīvā pievilkšanās enerģija”. Negatīvā pievilkšanas enerģija, tā ir īpašība, kura ļauj Masai savākt sevi vienā vietā (gluži kā gumija, kuru mēs, ja izstiepsim līdz caurspīdīgam stāvoklim, savāksies atpakaļ kaut kur vienā punktā), veidojot absolūto massu, jeb Neko (vidi pilnīgi brīvu no enerģijas). Telpa. Telpa ir tikai termins, lai skaidrotu kādu īpašību; telpa atrodas telpā, kura atrodas telpā; telpa mūsu izpratnē ir norobežots Visums no pārējā Visuma; telpa ir ar matēriju piepildīts apvidus. Arī atmosfēra ir pilna ar matēriju, bet tu takš neatsit pieri pret gaisu? Mēs pat peldēt varam cauri matērijai. Jeb var būt kāds domā, ka nirstot mēs radam lielāku spēku nekā to spēja fizika: atraut vienu atomu no otra? Nē, mēs plēšam ūdens atomus – pārplēst apvalku ir vieglāk, kā sadalīt atomus, bet to kolektīvais pievilkšanās spēks ir tik iespaidīgs, ka ūdens, gaiss saplūst kopā tiklīdz mēs pametam nogalinātos atomus. Jeb kāds domā, ka izpūstais zem ūdens gaiss ir tikai gaiss, nevis sajaucies ar ūdeni gaiss, jeb ūdens arī elpo: caur to, kas neelpo, mēs cauri neispūtīsim. Bet nu līdz tam mums vēl jātiek.
Masa saspiež iesūkto telpu tik ļoti, līdz šis masas stāvoklis sasniedz pieļaujami maksimālo blīvumu. Tas ir, tiklīdz visa esošā masa izspiedīs no sevis pilnīgi visu enerģiju, tā kļūs par Neko. Masa spēj saspiest matēriālo telpu līdz ļoti blīvai putrai, tas ir, materiālam ar milzīgāko blīvumu.( Ja mēs ar rokām saspiedīsim sūkli, tad tas, jo stiprāk tiks saspiests, jo blīvāks kļūs.) Mazliet atvieglosim uztveri un “absolūti maksimālo blīvumu”, kurš ir atkarīgs no tā, cik stipri Masa spēj saspiest telpu, jeb matēriju, kas atrodas iedomātā telpā, jeb pati sevi, mēs nosauksim par “kodu”. Un tad mums sanāks, ka Masa saspiež sevi līdz stāvoklim, kad tā rada noteiktas sarežģītības kodu.
Telpa ir apzīmējums robežām, kuras piepilda matērija: jebkurš norobežojums ir materiāls un tādēļ tas turpina materiālo vidi: ūdens izsūcas cauri akvārija sienām, gaisma iziet cauri betonam un bla-bla-bla. Telpā var būt gaiss, telpā var būt ūdens, telpā var būt vakuums. Masai tā visa nav. Masai robežu nav, jeb masa kļūst par Neko, kad no tās ir izspiesta pēdējā enerģijas lāsīte un ir Nekas tur, līdz kurienei nav aizsniegusies Lielajā sprādzienā atbrīvotā enerģija. Bet telpa ir materiāli norobežots apvidus. Tāpēc ceru izlabot visu grāmatu… Jo blīvāk saspiesta masa, jo sarežģītāku kodu ta veido. Masas ietilpība ir proporcionāla tās blīvumam. Tas ir, jo vairāk sevi savākusi Masa, jo no lielākas masas viņa ir veidojusies un jo sarežģītāku kodu veidos visa iesūktais, jo blīvāka un pret enerģijas atdzīvojošo/nāvējošo ietekmi noturīgāka tā būs, tas ir, jo vairāk masas ar pēc iespējas mazāk enerģijas, jo sarežģītāku kodu tā veido. Masa veido kodu, ha, amizanti. Nē, masa neko neveido. Ir jāsaprot, ka masa ir garīgi izsīkstoša vienība, bet Nekas – tas, kam nav Dvēseles.
Gravitācija ir dabas parādība, kas izpaužas kā savstarpēja pievilkšanās starp fizikāliem (materiāliem) ķermeņiem. Kā notiek gravitācija, neviens nespēj izksaidrot un mēģināsim saprast paši. Tātad, tas nozīmē, ka masa, kura savācas atpakaļ negatīvās pievilkšanās enerģijas, jeb gravitācijas, ietekmē, sāka veidot masas koncentrāciju noteiktās vietās, tas ir, veidojot massu ar tai piemītošu kodu, un tas nozīmē, ka masa ir bezdibenis – viņa var savākt visu telpā ar tajā esošu matēriju vienā punktā. Tas ir gadījumā, ja visumā neizveidotos simtiem triljardiem triljardu kodolu, bet tikai viens, tad viss Visums tiktu savākts vienā punktā, veidojot massu ar absolūto sarežģītības kodu, jeb Neko. Bet tā jau ir sanācis, ka Visums ir milzīgs un, attiecīgi, kodolu ir daudz. Pat ļoti daudz, un cik daudz, to mēs redzēsim turpmāk. Šādu masas spēju savākties vizualizācija ir ļoti vienkārša: Iedomājaties sfēru, kura uzradās no viena punkta, bet tās iekšpusē dažus punktus (turpmāk: Sātana daļiņa, jeb SD), kuri savāc sfēru atpakaļ: jo lielākas kļūst Sātana daļiņas (no lielāka masas daudzuma), jo mazāka un mazāklīdzīga sfērai kļūst Lielajā sprādzienā izveidotā sfēra, līdz beigu beigās sfēra savāksies šajās Sātana daļiņās, bet Sātana daļiņas, vienā punktā – Sātanā! Bet, ja šajā sfērā būs vēl kaut kas, (bet, par cik mums vēl izņemot enerģiju un massu nekas nav, tad,) piemēram, enerģija, tad arī tā iekļūs massā un masa to sākumā spiedīs uz centru, bet tad saspiedīs pašā centrā. Tā, jo blīvāka masa, jo ātrāk viņa savāc telpu vienā punktā, tas ir, iesūcot to un visu, kas ir kopā ar to. Jo vairāk masas savākts vienā vietā, jo tā kļūst ķepīgāka un blīvāka. Tāds ārprātīgi ciets un aprijošs purvs.
ZĪM. 1. SD VEIDOŠANĀS UZ SFĒRAS VIRSPUSES UN SFĒRĀ
Pirmkārt, ko varējāt pamanīt zīmējumā, ir tas, ka zīmēt es neprotu un precīzi atainot to, ko vēlos, es nespēju (mēģināju ilgi, līdz iznāca sliktākais variants). Kas smiesies par zīmējumiem, paliks akls. Es smejos, bet akls nepaliku. Varat arī jūs pamēģināt saprast ar manām domām, tik izmantojot savas zināšanas un iztēloties daudz precīzāk par mani: man zināšanu ir ļoti maz un tas, kas uzzīmēts, atbilst manai spējai saprast zināmo par visiem zināmo, bet neasprasto saprotamo. Tādēļ smejaties par ko gribat, bet tik ne par zīmējumiem. Bet otrkārt, tad varējāt pamanīt to, ka masa izstiepās ne tikai pa sfēras virspusi, bet arī no centra, tas ir, sfēras iekšpusē. Masas gravitācija ir neirobežota un tādēļ tā spēj pat niecīgākajā daudzumā savilkties līdz konsistencijai, kad tai nav enerģijas, tas ir, kļūt par Neko – mazu Neko, jeb Sātana daļiņu. Tas nozīmē, ka SD sāka veidoties pa visu sfēras perimetru. Protams, ka mana talanta trūkums liedza man atspoguļot sfēras formu zaudējošo visumu Sātana daļiņas veidošanās dēļ, bet piesaukšu pie jūsu iztēles. Tātad, SD ir bezkonsistences masa, kurai nav nekādu funkciju. Massu radīja Dievs no Nekā, jeb piepildot Neko ar enerģiju, jeb izdarot pašnāvību pievarēja Sātanu un masa ir… Sātana miesa?, brrr. Asociācijas?
Otra kodola daļa ir lādiņš, jeb Dieva Daļiņa (turpmāk: DD). Lādiņš, jeb DD, tāpat ir kāda substance, kura savā tīrā izpausmē nav konstatējam. Taču tā ir un jo vairāk tās ir vienā punktā, jo stiprāk tā izstaro un sākotnēji tā ir apveltīta ar… Nosauksim to par “pozitīvo tiekšanās enerģiju”, jeb enerģija ar pluss nozīmi, tas ir, tā ir enerģija, kas pilnīgi pretēja masas negatīvajai enerģijai, kura nenogurdināmi tiecas savilkties kopā vienā sīkā, blīvā bezenerģijas, cik nu Nekam mēs vien varam piešķirt nonicinošu nozīmi, substancē. Tiekšanās enerģija, līderim sekošanas enerģija, piemēra enerģija. Dieva daļiņai ir enerģētiska saikne ar citām DD hierarhiska kārtībā, kur mazāk stipā DD tiecas pie stiprākas Dieva daļiņas, līdz kurai tā var aizsniegt (enerģijas nezūdamības likums, jeb, ja Dieva daļiņa būs ar nozīmi 10, tad tā varēs tiekties, pieņemsim, pie 100, bet ar nozīmi 3 vien līdz 15) un kuru tā var papildināt cīņā ar materiālo. Savukārt pie stiprākās (tās, kurai nav iespējas tiekties pie citas DD, jo ir spēcīgākā Visumā), tiecas visas tās Dieva daļiņas, kuras ir tās ietekmes diapazonā un kurām ir pietiekošs enerģijas daudzums, lai aizsniegtos līdz tai, kura ir spēcīgākā. Līdz ar to, ja pozitīvās enerģijas ir par maz, tad šāds lādiņš, je Dieva daļiņa, tiecas pie tāda lādiņa, līdz kuram velk viņa pozitīvā tiekšanās enerģija un kurš ir stiprākais no sasniedzamajiem. Tas lieliski ir aplūkojams galaktiku, nervu sistēmas, smadzeņu, dabas velšu sakņu piemēros. Secīgi, stiprākā DD netiecas pie vājākās pa krītošo līkni (tā Kunga ceļi ir neizdibināmi un katram savs krusts līdz Dievam nesams), bet gan tikai pie stiprākās, un tā nevelk sev pakaļ vājākos (seko manam ceļam) – vājākie lādiņi paši ”meklē” sev līderi, kuram sekot (tas diezgan loģiski iekļaujas enerģijas nezūdamības likumā un vispārējā ticībā Grāmatām). Tuvojoties nosacītajam centram (savam līderim) un ceļā sastopot jaunu DD, kas ir spēcīgāka par nupat pieejamo līderi, sekojoša tam DD maina savu kustības virzienu stiprākas DD virzienā (šad tad tas kosmoloģijā tiek novērots kā nesaprotams fenomens, kad planētas izlido no saules sistēmas, bet zvaigznes no galaktikas; mainās planētu polārie loki un ass novietojumi, strāvas virzība pa vadiem). Tā, ja planētas Zeme ass ir pagriezta pret Polāro zvaigzni, tad mainoties Polārās zvaigznesvass novietojumam, mainīsies arī Zemes ass novietojums attiecībā pret Sauli. Jo ir stiprāks lādiņš, jo vairāk lādiņu pie tā tiecas, un tikai pats stiprākā DD paliek uz vietas un, tā teikt, bauda savu absolūtā līdera pienākumu izpildītāja statusu – nav pie kā tiekties, respektīvi, savu enerģiju izmanto, lai piepildītu visumu un noturētu massu pret tās savilkšanos, jeb piepilda Visumu ar eneģiju. Tādā veidā mēs nonākam pie tā, ka visas DD visā Visumā veido daudzus tīklus, kas savienoti ar Dieva daļiņu pozitīvo tiekšanās enerģiju.
Ja censties to vizualizēt, tad ir jāiedomājas vairākas lādiņu kaudzītes (vienkāršas dzirkstelītes, kas mēdz iemirdzēties mūsu prātos), kuras tiecas pie saviem centriem (kodola), nosūtot tiem savu pozitīvo enerģiju un tai pašā laikā atstumj viens otru, jo ir cēlāks mērķis pie kā tiekties un tas, kurš zina, ka viņam ir Dievs, nebūs Dievs citam, jeb enerģētiskais žurku skrējiens. Pēcāk ir jāiedomājas vēl vairākas kaudzes ar lādiņiem, tas ir, ar lādiņiem, pie kuriem tiecās mūsu pirmā lādiņu kaudze, kuri jau tiecas uz saviem centriem, jeb pie vēl spēcīgākiem par sevi lādiņiem. Un tad jāiedomājas vēl daži lādiņi, kuri tiecas uz vienu kopīgo, spēcīgāko centru. Un centru, kurš visu saņemamo enerģiju izgaismo visumā. Pavisam vienkārši tas ir iztēlojams, ja iedomāties konusu vai piramīdu, kur apakšā ir mūsu pirmā lādiņu kaudze un līdz paliek spicē beidzamais, jeb stiprākais no lādiņiem. Lūk, vienmēr būs lādiņš kurš ir stiprāks par citiem lādiņiem, bet tas netraucē veidoties citam, vēl stiprākam lādiņam citviet (ceļā pie līderi, pats par tādu kļuva: kaut kur visumā un kaut kādā jaukā brīdī tas, kurš domāja, ka Dieva nav, izņemot viņu pašu, atradīs Dievu tajā, kurš par tādu kļuva). Lielos rāvienos tas izskatās šādi:
Mūsu radītā Visuma tapšanas laikā nebija lādiņu, jeb Dieva daļiņu, bet gan tikai masa, kuru caurvij enerģija. Proti, masai, kā jau tika minēts, ir raksturīgi iesūkt (aprīt, savākt, pievilkt klāt) visu massu, tas ir, nevis tiekties kā DD, bet gan aprīt un ne tikai mazāku massu, bet gan visu, ar kuru tai ir saikne, bet saikne tai ir ar visu massu visumā, jeb masas vienīgais uzdevums atgriezties savā sākotnējā kondīcijā – Nekas. Tādā veidā Satana daļiņa iesūc massu, kura atrodas starp Sātana daļiņām, kas tās iesūkšanas rezultātā apvieno. Sātana daļiņa, kuras masas absolūtais blīvums ir lielāks par masas absolūto blīvumu otrai SD, izveidos (gravitācijas rezultātā padarīs par sevi) pamatu jaunai un spēcīgākai SD (paliks tas kods, kurš raksturo lielāku bezenerģijas konistenci). Gravitācijas spēki nesummējas, bet gan iedarbojas spēcīgākais no gravitācijas avotiem. Masa, tāpat kā lādiņš, nav nekāda elementārdaļiņa un massā nav nekas saprātīgs. Masai nav nekādu spēju un viņa nespēj pilnīgi neko, kā vienīgi kļūt par to, kas bija, bet pārstāja būt Dieva un Satana kaujas rezultātā. SD veidojās(-as) spontāni: kā nav noteiktas vietas, kur sāks savākties iepriewkš pieminētā izstieptā gumija, tā nav noteiktas vietas, kur masā veidosies SD. Massa, kurai vēl nav noteikts centrs, kurā nav enerģijas enerģijas koncentrācja Dieva daļiņā, joprojām ir masa. Sātana daļiņa ir masas koncentrāts, kodolā ar lādiņu.
Šī masa, iesūcoties sevī, iesūc arī masu caurvijošo enerģiju, kura masas pašsaspiešanās rezultātā tiek dzīta uz masas blīvāko vietu, kas turpmāk būs centrs. Tiekot iespeiestai līdz Satana daļiņai, enerģija kocentrējais un veido lādiņu, jeb Dieva daļiņu – visas Sātana daļiņā nokļuvušās enerģijas, bet tātad saprāta, apkopošanu vienā maziņā Dieviņā. SD masas blīvuma dēļ iesprostotā enerģija nespējot ieturēt vektoru “taisni” iegriež sevi. Totācijas iegūšana ļauj no masas izgūtu enerģiju un uz šīs enerģijas pamata veidotu dzīvību kā grēka izpirkšanas iekārtu, tas ir, izveido ap sevi apvelku no masas, kuru sūc iekšā SD. Tādējādi sanāk, ka kodols sastāv no DD+SD, kas atrodas apvalkā. Kur enerģija nav lādiņš un DD, bet massa nav matērija un SD.
ūdensvīra laikmets sākās kaut kur 1980. gadā, jo 1982. gadā piedzimu jau es.
Turpināt publiskot emuārus zem šīs slejas?
Gudrs vecīc 🙂
nopietni? Klau, man ir daudz vairāk un un nu jau rediģēts priekš publikācijas grāmatā. Vēlies savu viedokli atstāt jauna laikmeta redzējuma sākumā?:))
Novēlu pozitīvi domājušajai cilvēcei ātri un nesāpīgi ieiet Jaunajā Ūdensvīra laikmetā un sajust Dievišķo!