Fantastisks skats! Aculiecinieks Janis Bija pie Ķīšezera fiksējis sudrabainos mākoņus. Tos dēvē arī par mezosfēras mākoņiem, kurus var redzēt tikai krēslas laikā un tikai mērenajos un polārajos platumos.
Sudrabainie mākoņi(apz. NLCs) ir visaugstāk atmosfērā(mezosfērā) novietotie mākoņi, to augstums ir 75-90 km virs zemes, vēsta vietne dabasparadibufoto.
Šie mākoņi sastāv no ļoti, ļoti smalkiem ledus kristāliņiem. Lai veidotos sudrabainie mākoņi temperatūrai mezosfērā jāpazeminās līdz -125 grādiem(!)
Latvijā(un visā ziemeļu puslodē) novērojami tikai vasarā un tikai naktīs, sākot no maija beigām(vidus) līdz augusta pašam sākumam.
Jāpiebilst gan, ka kuru katru nakti sudrabainie mākoņi nebūs redzami.
Vasarā redzami tapēc, ka tad temperatūra mezosfērā ir nokritusies līdz vismaz jau pieminētajiem -125 grādiem.
Parasti sudrabainie mākoņi vislabāk redzami gados, kad Saules aktivitāte ir zema(kā 2009./2010. gadi), jo tas ļauj mezosfērai pietiekami atdzist.
Sudrabaino mākoņu raksturīga īpašība ir “spīdēšana”. Tie spīd, jo tos no apakšas izgaismo aiz horizonta esošā Saule.
Mākoņu krāsa var būt visai dažāda, bet visparastākā ir zili balta vai gaiši zila, tomēr ir sastopama arī dzeltenīga un sarkanīga nokrāsa.
Visbiežāk mākoņi ir zemu virs horizonta ZR, Z un ZA pusēs, bet spēcīgāku eksemplāru gadījumā paceļās ļoti augstu(90° un vairāk grādu) un izplešas uz A un R pusēm.