Naktī pirms brauciena uz Ņūorleānu es nevarēju mierīgi paiet garām dīvānam, kur mierīgi gulēja mana sieva . Es sāku uz viņu skatīties, uz viņas lielo vēderu ar mūsu meitu iekšā. Meitu, kas nedzīvos ilgāk par dažām dienām. Es biju pārsteigts, cik neticama ir šī sieviete. Es esmu rakstnieks. Kad es kaut ko jūtu, man ir nepieciešams to uzrakstīt. Tāpēc es šo arī rakstu.
Šodien, tūkstošiem jūdžu attālumā no mājām, es sēžu viesnīcas istabā un turpinu brīnīties. It īpaši pēc tikšanās ar pārsteidzošu puisi vārdā Džeriuss, kam ir nepieciešama aknu transplantācija. Tā vietā, lai paturētu emocijas sevī, es gribu pateikt visiem cilvēkiem, cik Kerija Janga ir neticama sieviete. (Es skumstu pēc viņas jau pēc 5 sekundēm, kad izeju no mājas. Un es domāju par viņu visu laiku).
Es domās atgriežos pie tā brīža, kad mēs uzzinājām, ka Evas ķermenis nav perfekts. Tikai 30 sekundes pēc tam, kad mēs dzirdējām, ka Evai nav smadzenes, Kerija caur kādu briesmīgu saucienu izteica: “Ja es iznēsāšu viņu pilnu termiņu, mēs varēsim ziedot viņas orgānus!” Ārsts uzlika roku uz Kerijas pleca un teica: “Tas no jums ir ļoti drosmīgi.”
Es biju satriekts, bet viņa izvilka mani ārā no šī stāvokļa. Es biju liecinieks kā supervaronis izrāda savas spējas. Pat sliktākajā dzīves brīdī viņai vajadzēja mazāk nekā minūti, lai padomātu par kādu citu.
Tad es pieredzēju spēcīgākās emocijas savā dzīvē.
Vairāk nekā 8 gados laulības dzīves (15 gadi kopā) man bija daudz brīži, kad es domāju: “Man ar šo sievieti ir sasodīti paveicies!” Bet šis gadījums ir pavisam citāds. Es esmu precējies ne tikai ar labāko draugu, bet ar ļoti īpašu cilvēku.
Tagad viņai ir ļoti grūti. Un es to saku kā novērotājs. Katru dienu Kerija atgādina sev, ka viņa būs bērniņš, kurš nomirs. Viņai sāp kājas un mugura. Viņai ir daudz “grūtnieču” lietas.
Gaisma viņas 9 mēnešu tuneļa gala pārvērtīsies tumsā. Viņa tiks galā ar visu, kas nāk pēc dzemdībām: pienu, ķermeņa formu atgūšanu un tā tālāk. Bet viņai nebūs uz ko skatīties un saprast, ka viss nav bijis velti…
Mēs izdarījām šādu izvēli daudzu iemeslu dēļ, bet galvenais- ziedot orgānus. Mēs to nesakām, lai izliktos diženi vai kaut kā tamlīdzīgi. Mēs saprotam, ka Eva piedzims dzīva un viņa ir pelnījusi tikšanos ar mammu un tēti.
Mēs vienmēr sapņosim par to, kā paturēt un noskūpstīt savu meitu. Tas, ka viņā iekšā ir viņas mazais ķermenītis- tas ir svarīgi. Kerija saprata to gandrīz acumirklī.
Ir vēl viens ģimene, kas cieš un cer uz brīnumu savam bērnam. Eva var būt šis brīnums.
Mēs tuvojamies finiša līnijai. Šķērsot šo līniju un tikties ar Evu mums daudz ko nozīmē. Mēs dosimies uz slimnīcu, lai dzemdētu bērnu, bet atgriezīsies mājās bez viņa.
Daudzi cilvēki saka frāzi “Tāda ir dzīve.” Tā viņi raksturo sarežģītos apstākļus. Bet šī frāze nav par mani. Es vēlos, lai mana meita piedzimtu perfekta. Lai viņa nopūstu sveces savā pirmajā dzimšanas dienas kūka. Es gribu redzēt, kā viņa mācās staigāt. Es vēlos, lai viņa atbild uz puišu zvaniem. Un vēlāk- lai es vestu viņu pie altāra. Es gribu, bet es nevaru. Tā ir mūsu realitāte.
Es redzu Keriju tieši tagad, un man nav nepieciešami jautājumi. Viņa ir drosmīga. Viņa ir neticama. Viņa ir lieliska. Viņa ir no citas matērijas. Tā apvieno asprātību, skaistumu, drosmi, dumjumu, raksturu un patiesumu. Un es nesaprotu, kāpēc, bet viņa ir mana sieva. Man nav nepieciešama šausmīga situāciju, lai saprastu to. Bet tas, ko viņa izdarīja, lika man par to pastāstīt pasaulei.
Kerija Janga- sieviete, kuru ir vērts apbrīnot!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru