Šis visādā ziņā vērtīgais produkts ilgu laiku bija pakļauts nepamatotai vajāšanai; mediķi to bija pasludinājuši gandrīz vai par pašu galveno holesterīna avotu. Daudzi rūpēs par veselību izsvītroja no savas ēdienkartes tradicionālās brokastis: omleti, vēršaci, mīksti vai cieti vārītu olu. Tagad situācija ir mainījusies un ola ir reabilitēta.
Holesterīns ir, taču tas nav bīstams
Daudzi arī agrāk nevarēja saprast, kā produkts, kas dod sākotni jaunai dzīvībai, var būt kaitīgs. Tikai no holesterīna, kas vistu olās tik tiešām ir, jauns organisms nespēj rasties. Lai izšķiltos cālītis, olā jābūt vēl ļoti daudz citām vērtīgām vielām, kas nepieciešams jauna organisma būvniecībai.
Pirmais, kas iestājās par to, ka olas nevar būt kaitīgas cilvēka veselībai, bija krievu zinātnieks D. Kuzņecovs. Nodarbodamies pārtikas ķīmijas jomā, viņš jau 1970. gadā atklāja, ka olās esošais holesterīns nav gluži tāds kā citos produktos: cilvēka organismā tas uzvedas pavisam citādi un nekādi nav vainojams aterosklerozes attīstībā.
Nosacīti nesen arī zinātnieki Hārvardā centās reabilitēt olu. Viņu pētījumi pierādīja, ka viena vai divas olas dienā vairākumam ļaužu nekādi nekaitē.
Garus 14 gadus mediķi sekoja gandrīz 120 tūkstošiem vīriešu un sieviešu, izanalizējot viņu gastronomiskos pieradumus un fiksējot visus infarkta un insulta gadījumus. Apkopojot rezultātus, noskaidrojās, ka šo slimību biežumu apēsto olu skaits nekādi neietekmēja.
Vidēji tas bija vienāds gan tiem, kas apēda 7–14 olas nedēļā, gan tiem, kas aprobežojās tikai ar vienu olu septiņās dienās.
Hārvarda universitātes zinātnieku slēdziens bija šāds: “Olas paaugstina holesterīna līmeni asinīs, taču šis paaugstinājums ir ārkārtīgi niecīgs un, visticamāk, tiek kompensēts uz citu olā esošo vērtīgo vielu rēķina.”
Vairogs un zobens vienā apvalkā
Kādas vērtīgas vielas satur ola? Sāksim nevis ar olbaltumu un taukiem, bet ar fosfolipīdiem, jo organismā nav vietiņas, kur tie nebūtu vajadzīgi. Bez tiem nevar uzbūvēt šūnu apvalkus, tie ir neaizstājami ķieģelīši, no kuriem tiek veidotas visu šūnu (galvas, sirds, asinsvadu utt.) membrānas…
Interesanti ir tas, ka šīm vielām ir vēl kāda cēla misija – tās samazina holesterīna līmeni asinīs. Iznāk, ka ola ir savdabīgs zobens un vairogs vienā apvalkā: no vienas puses, tā it kā paaugstina holesterīna līmeni, bet, no otras, ar fosfolipīdu starpniecību tā koncentrāciju pazemina.
Piecas minūtes vārījās, un jau tik cietas
Ja parasto olu sadalītu sastāvdaļās, atklātos aptuveni šāda aina.
* Holesterīna olā patiešām nav maz – aptuveni 213 miligramu. Ja ņem vērā, ka cilvēkam dienā nav vēlams uzņemt vairāk par 300 mg holesterīna, tad viena ola šo limitu nosedz vairāk nekā par divām trešdaļām. Taču, pateicoties fosfolipīdiem, tas nav tik bīstams, kā uzskatīja agrāk.
* Ļoti veiksmīga ir arī tauku kombinācija. Olbaltumā to vispār nav, bet dzeltenumā – aptuveni 5 grami. No tiem kaitīgo piesātināto tauku ir tikai 1,5 g, visi pārējie ir vērtīgie nepiesātinātie tauki, kas tāpat tiek izmantoti membrānu būvēšanā un citām šūnu iekšienē notiekošām vajadzībām.
* Toties olbaltumu ir vai noliktava, un tie satur praktiski visas neaizvietojamās aminoskābes, to skaitā arī metionīnu, kas veiksmīgi strādā vienotā aliansē ar dažiem fosfolipīdiem. Olā ir 10–13 g olbaltuma, kas ir ļoti pieklājīga deva.
* Olā ir atklāti arī 13 vitamīni, to skaitā A, B1, B2, B6, B12, E, D, biotīns, folijskābe, nikotīnskābe, kā arī daudz dažādu minerālu (īpaši kalcijs un dzelzs).
* Vienā olā ir tikai 75 kilokalorijas.
No visa uzskaitītā var secināt, ka ola patiesi ir unikāls dabas produkts, tāpēc var absolūti droši apēst 1–2 olas dienā. Izņēmums ir tikai cukura diabēta slimnieki, jo viņiem ir traucēta vielmaiņa un antiholesterīna aizsargspēki strādā slikti.