Tikpat nozīmīgs kā veiksme mūsu tālajiem senčiem bija arī likteņa jēdziens. Liktenim ir daudz kopību ar mistisko individuālo veiksmi, un arī tās ir saistītas ar pareģu spējām nolasīt nākotni no vienotā informatīvā lauka un noteikt katra cilvēka optimālo uzvedības stratēģiju.
Pēc viņu uzskatiem, labās veiksmes iemantošana un vairošana bija cilvēka būtiskākā dzīves jēga, bet viņa likteni, runājot mūsdienu zinātnes valodā, varētu nosaukt par informatīvā lauka pozitīvajiem un negatīvajiem faktoriem, kas ietekmē šo dzīvi.
Ar kādu konkrētu un noteiktu rīcību savu likteni varēja būtiski mainīt, tā palielinot vai arī samazinot izredzes iemantot labo veiksmi.
Tātad senatnē cilvēki nebūt nebija fatālisti šā vārda tradicionālajā izpratnē – ticot, ka notikumi ir paredzami, viņi pieļāva domu, ka tos var arī mainīt.
Mūsu senči zināšanās par veiksmi un neveiksmju svītras pārvarēšanu bija daudz pārāki par mums.
Iespējams, tieši ar to izskaidrojams, kāpēc cilvēku garīgums un iekšējā harmonija senatnē bija daudz augstāka nekā mūsdienās.
Iespējams, mums dzīvē būtu daudz mazāk totālo neveiksmju, ja mēs spētu ieklausīties sevī un sajust šo iekšējo enerģiju un informācijas plūsmu sarežģītās mijiedarbības, kas nereti nosaka mūsu nākotni.