No sākuma bija nepieciešams vienoties ar dzīvu cilvēku, ka pēc nāves viņš ļauj no savas ādas pagatavot bikses. Tad uzreiz pēc bērēm ķermeni izcēla no kapa un no kājām novilka ādu vienā gabalā, bez skrāpējumiem un griezumiem. Rezultātā bikses uzvilka kājās, tās pielipa ādai un kļuva kā daļa no to valkātāja cilvēka ķermeņa.
Pēc tam, noteiktās dienās (Ziemassvētkos, Lieldienās vai Vasarsvētkos) no atraitnes bija jānozog monētas. Kopā ar īpašu burvju zīmi, kas uzrakstīta uz papīra lapas, monēta tika ievietots naubrouka maisiņā. Tika uzskatīts, ka, kamēr monēta ir maisiņā, īpašnieks nekad nebūs tukšu maku un nauda būs viņam kā pielīmēta.
Saskaņā ar leģendu, pēc šāda rituāla veikšanas varēja pēc nāves nokļūt ellē. Lai tas nenotiktu, īpašniekam savas dzīves laikā bija jāpārliecina kādu paņemt bikses pie sevis. Tādā veidā bikses varēja piesaistīt naudu daudziem īpašniekiem, vairākās paaudzēs.
Starp citu, ādas bikšu no mirušā nodošanas rituāls arī bija neparasts. Jaunajam īpašniekam bija jāapģērbj savu labo kāju, kamēr iepriekšējā īpašnieka kreisā kāja vēl nebija novilkta. Ja bikses nepaspēja nodot, dvēsele pēc nāves nonāca ellē.
Līdz pat šai dienai vienīgās saglabājušās bikses tiek glabātas Islandes burvestību un melnās maģijas muzejā Holmavīkā.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: ofigenno.cc