Ķiplokiem tiešām piemīt baktericīda iedarbība, turklāt visai izteikti. Ķiplokos ir daudz fitoncīdu (sava veida augu valsts antibiotiku), kuru vidū par svarīgāko tiek uzskatīts allicīns.
Tā ir sēru saturoša viela, kas nebūt nav draudzīga stafilokokiem, streptokokiem, salmonellām un citiem mikrobu pasaules nešķīsteņiem.
Bet šī viela veidojas, ja augs tiek mehāniski bojāts, tas ir, daiviņu saspiežot vai sasmalcinot!
Šajā procesā no šūnām tiek atbrīvoti īpaši fermenti – allināze, kas arī pārvērš inerto alleīnu (aktīvā fitoncīda ķīmisko priekšteci) mikrobiem nāvējošajā allicīnā. Tieši allicīns piešķir ķiplokiem īpatnējo aromātu, kas tik nepiedienīgi kairināja seno patriciešu nāsis.
Daži pētnieki uzskata, ka allicīns spēj efektīvi nomākt mikrobiem vitāli svarīgo olbaltumu katalizatoru darbību. Tas ievērojami samazina mikrobu vairošanās tempus cilvēka organisma audos, tādējādi infekciju padarot vieglāk pārvaramu.
Šādu efektu sauc par bakteriostatisku, un tieši tas kalpoja par pamatu to slimnieku ārstēšanai ar ķiplokiem, kas slimoja ar dizentēriju un vēdertīfu.
Šī ārstēšanas metode plaši izmantota Pirmā pasaules kara laikā.
Jāpiebilst, ka ķiploki ir aktīvi ne tikai attiecībā pret baktērijām un dažādiem kokiem, bet arī palīdz pretoties sēnīšinfekcijām, līdz ar to ķiploku lietošanas spektrs var būt plašāks nekā mūsdienīgajām antibiotikām.
Tiesa, svarīgs ir ne tikai spektrs, bet arī pienācīga pretmikrobu iedarbības aktivitāte, un šajā ziņā ķiploki atpaliek – tā ir zemāka nekā mūsdienu farmakoloģijas industrijas piedāvātajam zāļu klāstam.