Ir viegli iedomāties, kā Džila jutās. Bet pat klajā mīļotā nodevība nevar piespiest jaunu sievieti izmest šo vīrieti no savas galvas. Pēc kāda laika viņi sāka satikties atkal, un tad viņa atklāja, ka ir stāvoklī.
Kad viņas draugs par to uzzināja, tad viņš izteica ultimātu: vai nu veikt abortu, vai jāškiras. Bērnu no viņas viņš nevēlējās. Džila padevās vīrieša spiedienam, jo viņam bija milzīga ietekme uz meiteni, un viņa vienkārši nevarēja pretoties.
Ierodoties klīnikā, viņa uzdūrās divām sievietēm, kuras bija pret abortu. Viņas burtiski lūdzās apjukušo jauno sievieti, lai atstāj bērniņu dzīvu. Starp citu, viņas draugs tikmēt bija ar viņu. Viņš stingri uzstāja Džilai, lai neklausās sievietēs. Bet viņa visu dzirdēja.
Šie vārdi ir stingri iesakņojās viņas prātā.
Iekšēji viņai bija auksti un bezpersoniski. Vēlāk, atceroties slimnīcas tēlu, viņa atzīst, ka viņu izbiedēja vienaldzība, kas spiedās cauri no visām plaisām. Ne emociju ēnas. It kā tam ta vajadzētu būt. It kā sieviete šeit ierastos, lai atbrīvotos no svešķermeņa, nevis nogalinātu dzīvu bērnu.
Medmāsa slimnīcā uzdeva pāris dežūrjautājumus. Tad viņa tika nosūtīts uz ultraskaņu, kuras rezultātus viņa nevarēja apskatīt. Nav atļauts. Bet viņa tomēr redzēja. Māsiņa nebija izslēgusi ekrānuzņēmumu. Un tur viņa ieraudzīja puisēnu, viņas bērnu. Rokas, kājas, deguns. Ejot uz kasi, viņa pēkšņi ar sesto prātu sajuta, ka viņa burtiski jābēg no slimnīcas, kamēr nav nogalināts viņas bērns. Tā bija zīme no augšas!
Viņa pastāstīja visu savam draugam. Viņa teica, ka tā nav labi, ka nevēlas veikt abortu. Uz ko viņš teica īsi:
– Nē, es tā nevaru!
Viņa sāka pārģērbties savās drēbes un paskatījās uz aukstajiem dzelzs instrumentiem, kas bija paredzēti, lai izņemtu viņas bērnu. Un tad viņa nolēma, ka, ja viņš negrib būt ar viņu, viņa būs ar sevi. Un es devās uz izeju.
Tā pasaulē nāca Nikolass Džozefs.
Viņa audzināja viņu viena, bet tajā pašā laikā zināja, ka nav viena. Dievišķie spēki vadīja viņas dzīvi kopš tā laika. Viņa atkal ieradās slimnīcā, lai pateiktos tām sievietēm, kuras centās atrunāt viņu. Un ar vienu pat sadraudzējās. Tagad, daudzus gadus vēlāk, viņa uzrakstīja vēstuli sievietēm, kas izvēlas starp grūtniecību un abortu:
“Atceries, kad tu biji maza, neaizsargāta meitene. Par ko tu tad sapņoji? Vai tā meitene varētu iedomāties nogalināt savu bērnu? Es zinu, ka jūs sapņojāt par burvīgo princi vai tikai labu vīrieti, ar kuru apprecēties, izveidot ar viņu ģimeni, bet tagad Dievam ir citi plāni priekš jums. Es zinu, ka jūsu sapnis tagad sagrauts visnekaunīgākajā veidā. Bet Viņš deva jums iespēju dibināt ģimeni. Pat ja tagad to veido tikai divi cilvēki, no kuriem viens vēl nav dzimis…
Vienkārši noticiet, ka viss būs labi. Pat ja jūs tā nedomājat. Pat ja šodien jums viss ir slikti.”
Ir tāda laba frāze, kas apstiprinājusies ar vairāku paaudžu pieredzi: “Ja Dievs iedeva bērniņu, iedos arī bērniņam nepieciešamo!”. Uzticieties Viņam, un nesteidziet atbrīvoties no bērna.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru