Laime un rietumu cilvēka domāšana
Britu tūrists, ceļodams pa Baltijas valstīm, nonāca kādā ciematā lielas upes krastā un iepazinās ar vietējo zvejnieku. Brits jūsmoja, redzot, kādas iespaidīga lieluma līdakas, karūsas un samus noķer zvejnieks, un jautāja, vai vajadzīgs ilgs laiks, lai dabūtu šādu lomu.
“Pavisam neilgs,” — atbildēja zvejnieks. “Tad kāpēc tu necenties dabūt vēl vairāk?” — noprasīja tūrists. “Kādēļ?” — brīnījās zvejnieks. “Man pietiek. Esmu pavisam apmierināts ar savu dzīvi.” “Bet ko tu dari, kad nezvejo?” — turpināja tūrists. “Ilgi guļu, ceļos, kad gribu. Iepērkos, spēlējos ar bērniem, palīdzu sievai, padaru dažus ikdienas darbus. Vakarā tiekos ar draugiem, iedzeram alu, dažreiz ko stiprāku… Man patiešām ir labi kopā ar draugiem, ģimeni, neko vairāk nevajag.”
Pienāca kārta runāt tūristam: viņš esot liela uzņēmuma vadītājs, beidzis vairākas augstskolas, mācījies pat Hārvardā. Un tagad viņš ir profesionāls ICTU izaugsmes treneris, sertificēts NLP praktizētājs, pārdošanas un mārketinga speciālists. Māca cilvēkus būt laimīgiem un nopelnīt naudu.
“Tu klausi mani, zvejniek,” — bilda tūrists. “Es zinu, ko runāju. Tev jāzvejo ilgāk. Vairāk nozvejosi — vairāk pārdosi, un tev būs vairāk naudas — nopirksi jaunu laivu. Varbūt pat kuteri. Bet vēlāk vēl vienu vai kādus trīs. Ja daudz un labi strādāsi, ar laiku iegādāsies nopietnu zvejas kuģi. Tev vairs nevajadzēs pašam tirgoties, varēsi algot pārdevēju. Varēsi zvejot ne tikai Baltijas jūrā, bet arī kaut kur tālāk pasaulē. Iedomājies tikai, varēsi apceļot visu pasauli ar savu kuģi!”
“Bet cik ilgs laiks paies, kamēr tas piepildīsies?” — pavaicāja zvejnieks. “Nu, šajos interneta iespēju laikos tas nebūs tik ilgi — trīs, augstākais, piecus sešus gadus,” — atbildēja brits. “Bet kas tālāk?” “Tālāk sākas pats interesantākais,” — brits sāka ieskicēt. “Tavs bizness uzplauks, un tu sāksi pelnīt miljonus. Vari iztēloties — mazā ciemata zvejnieks nopelna miljonus!” “Nu, miljonus… un kas?”
“Beidzot pienāks tā laimīgā diena, kad varēsi nestrādāt. Apmetīsies uz dzīvi kādā nelielā Austrumeiropas valstī, kur daudz mežu, tīru, zivīm bagātu ezeru. Varēsi ilgi g ulēt, nodarboties ar bērniem. Reizēm noķersi kādu zivi. Tev būs vairāk laika pabūt kopā ar sievu, vakaros apciemosi draugus. Iztukšosiet kādu alus kausu vai vīna glāzi. Protams, ja spēsiet…”
Nešaubos, ka esat lasījuši daudz līdzīgu stāstu. Tie visi ir par rietumu cilvēka domāšanu: kā, nežēlojot veselību, pelnīt naudu, lai vēlāk būtu, par ko ārstēties.
Kā atgriezties pie miera, kurš tev bija, kad saņēmi mazāk. Kā palikt apzinīgam patērētāju sabiedrībā, kura piedāvā tik daudz kārdinājumu, ka jau vairs nespēj uztvert, kas patiešām vajadzīgs.
“Cilvēki nopelna naudu, lai iegādātos to, ko viņiem nevajag, tāpēc lai atstātu iespaidu uz sev netīkamiem cilvēkiem,” — citējam Villiju Rodžersu un jūtamies apzinīgāki. Mūs pievelk, izsit no līdzsvara skaisti, saldi saukļi, kuri, uzkāpuši uz pjedestāla, aicina upurēties pasaules labuma dēļ.
Pasaules labums visbiežāk tiek saistīts ar mūsdienu modes kliedziena — apzināta dzīvesveida — slavēšanu. Sagraut veco, iznīcināt slikto, piesārņoto, un uz tā visa gruvešiem no mēģenēm diedzēt to, kas jauns, tīrs, apzināts.
Ja ne labprātīgi, tad ar varu piespiest cilvēkus būt cēlākiem, skaistākiem, slaidākiem, darbīgākiem.
Tie, kas skaļi sludina apzinātību, paši visbiežāk ir tālu no tās. Apzināti ļaudis ir klusi, viņi nevienam neko necenšas pierādīt.
Diskusijās nepiedalās, laimes skolu neapmeklē. Ar viņiem ne linkedinā, ne feisbukā nevari iepazīties un sadraudzēties. Viņa neveido “apzinātas laimes” mājas lapas.
Par viņiem skaļajā pasaulē nedzirdēsiet, viņi tajā neienāk. Viņi sevis apzinātību neizceļ, jo to nav iemācījušies — viņiem tā jau ir dabas dota.
Viņi nelauza galvu, kā radīt laimīgāku pasauli. Viņi tajā dzīvo. Varbūt kādā Latvijas vai Lietuvas ciematā. Kaut kur kaimiņos.
NO EVAS TOMBAKAS GRĀMATAS “LAIMES TABLETĪTES”
