Telefonsaruna starp 16 gadīgu slepkavu un 911 operatori:
911 operatore : Hallo, kur noticis negadījums?
Evans : Manā mājā.
911: Kas ir ārkārtas situācija?
Evans : Eeemmm… tikko nogalināju savu mammu un māsu.
911 : Ko? Kā?
Evans : Nošāvu viņas ar tēva revolveri
911 : Esi drošs, ka viņas ir mirušas?
Evans : Jā.
911 : Labi. Nenoliec klausuli. Vai neesi cietis?
Evans : Nē, man viss ir kārtībā. Noliku pistoli uz virtuves galda.
911 : Evan, vai tu pašlaik lieto kādus medikamentus?
Evans : Ummm, nē. Lietoju tikai dažas zāles pret alerģiju, ko ieteica alergologs.
911 : Vai ir kāds iemesls, kāpēc biji tik dusmīgs uz savu mammu un māsu?
Evans : Nezinu… Tas ir dīvaini. Es uz viņām nemaz nebiju dusmīgs, tas vienkārši kaut kā notika. Es, emmm, jau kādu laiku plānoju… kādu nogalināt.
911 : Tikai viņas vai arī vienalga kuru?
Evans : Jā, vienalga kuru.
911 : Kāpēc?
Evans : Nezinu. Man nepatīk cilvēku attieksme. Man tā liekas, ēemm, pārāk… tā kā emocionāla. Viens uz otru bļauj un lamājas… Nezinu. Vienkārši mana ģimene, nezinu, laikam ir savtīgi to teikt, bet mana ģimene mani ierobežoja. Laikam esmu, emmmm, kaut kāds ļauns. Piedod.
911 : Vai tava mamma un māsa atradās savās gultās, kad to izdarīji?
Evans : Nezinu. Tas man pamatīgi sabojās nākotni… Pateicu māsai, ka mamma viņu sauc un viņa iznāca no savas istabas, tad es māsai iešāvu. Viņa nokrita lejā pa kāpnēm, tad es viņai iešāvu vēlreiz. Pēc tam, nogāju lejā un sašāvu savu mammu 3 reizes. Bet to, kas notika vēlāk es nekad neaizmirsīšu – māsa, kas bija nokritusi lejā pa kāpnēm rāpoja uz manu pusi un bļāva uz mani, es viņai teicu, lai nomierinās, ka sāpes drīz pāries. Bet, viņa turpināja trakot, tāpēc es piegāju viņai klāt un iešāvu galvā.
911 : Vai tagad esi virtuvē?
Evans : Jā.
911 : Kur ir tavs tēvs?
Evans : Viņš ir izbraucis no pilsētas darba darīšanās. Un, emmm, turpmāk negribu nevienu no manas ģimenes redzēt, kad būšu cietumā. Vispār, negribu viesus, kad būšu cietumā.
911 : Tu negribi sev nodarīt pāri, vai ne?
Evans : Nē, bet es sapratīšu, ja jūs gribēsiet.
911 : Nē, mēs esam šeit, lai tev palīdzētu, Evan. Visi domā, ka vēlamies sodīt cilvēkus, bet patiesībā mēs tikai gribam tiem palīdzēt, neatkarīgi no tā, ko viņi ir izdarījuši. Vai saproti, Evan?
Evans : Jā.
911 : Vai tavā mājā ir vārti, vai kas tāds?
Evans : Jā. (pasaka vārtu kodu)
911 : Viss būs labi, neuztraucies. Viņi drīz būs tur, vairs nav ilgi jāgaida. Ieslēgsi lūdzu lieveņa un pagalma gaismas?
Evans : Jā, es tās jau ieslēdzu.
(klusums)
Evans : Es domāju par savu māsu… viņai bija tikai 15.
911 : Pirms cik ilga laika tu viņu sašāvi?
Evans : Pirms kādām 30 minūtēm. (uztraukti elpo)
911 : Viss būs kārtībā.
Evans : Es uztraucos par, ummm, murgiem un tādām lietām. Vai ir kādas zāles, kas tam varēs palīdzēt?
911 : Domāju, ka jā. Nezinu, neesmu ārsts, bet noteikti, ka tev palīdzēs, ja būs vajadzība.
Evans : Tas ir dīvaini. Nekad mūžā neesmu nevienam nodarījis pāri.
911 : Tu neizklausies pēc vardarbīga cilvēka. Medicīniska un psiholoģiska palīdzība tiks tev nodrošināta, tāpēc par to tagad nedomā. Ievelc dziļas elpas, labi Evan? Iekšā caur degunu, ārā caur muti.
Evans : (dziļi elpo)
911 : Labi, tagad tu izklausies daudz mierīgāks.
Evans : Negribēju, lai viņi jūt sāpes, tāpēc izmantoju ieroci. Bet, jūtos tā it kā viss nogāja greizi.
911 : Evan, mūsu policisti ir gandrīz jau tur, vai varēsi pats iziet ārā?
Evans : Jā. Emm, es aizmirsu pateikt, atstāju revolveri uz virtuves galda.
911 : Labi, atstāj to tur. Es turpināšu runāt, līdz būs laiks doties ārā. Pašlaik runā pa mobilo?
Evans : Jā.
911 : Evan, dodies uz durvju pusi. Gribu, lai tu to dari lēnām un neslēpies aiz kādiem priekšmetiem. Kad atvērsi durvis, pacel gaisā rokas un lēnām ej uz priekšu, turi rokas skaidri redzamas gaisā, labi, saulīt? Es ar tevi vēlāk parunāšu.
Evans : Paldies. (noliek klausuli)
Attēlā – Evans, kopā ar savu, nu jau, mirušo māsu Maloriju.