No 8. līdz 5. gadsimtam pirms mūsu ēras Senajā Grieķijā cilvēki bija apsēsti ar tīrību katrā vārda nozīmē. Draudi bija jebkura novirze no normas. Pat fiziskā invaliditāte tika uzskatīta par nepieņemamu, un tika uzskatīta par kaut ko pretīgu. Mazus bērnus, kas dzimuši ar invaliditāti, iznesa ārpus pilsētas un pameta nomiršanai.
Ja kaut kur norisinājās mēris, bads, karš vai kāda cita problēma, tūlīt meklēja neglītus cilvēkus. Šos izredzētos, kas tika saukti par farmakiem, ēdināja ar tā brīža labākajām delikatesēm (kaut kas līdzīgs upuriem dieviem), un tad izraidīja no pilsētas. Viņus arī sita, spārdīja un citādi ļaunprātīgi izturējās pret tiem.
Šo cilvēku liktenis bija atkarīgs no vietas, kur viņi dzīvoja. Dažās pilsētās viņus vienkārši izraidīja, citās nomētāja akmeņiem, nogrūda no klints vai sadedzināja.
Dažās vietās tradīcija kļuva regulāra. Piemēram, Atēnās Targēlija laikā- svētkos par godu Apolonam un Artemīdai, tika upurēti divi izredzētie katru gadu.
Ir skaidrs, ka šāda vardarbība neatrisināja galveno problēmu, pret ko tā it kā cīnījās, bet šie rituāli palīdzēja vienot sabiedrību un samazināt spriedzi.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: ofigenno.cc