“Children and Family serives” departamentā ir aptuveni 3500 bērni, no kuriem 600 ir nepieciešama medicīniskā aprūpe. Visbiežāk aprūpi nodrošina medmāsas, bet dažreiz arī tie, kas ir gatavi kļūt par audžuvecākiem. Tomēr Bzīks ir unikāls gadījums dāsnuma un labsirdības stāstā.
“Es zinu, ka viņi mirs. Es daru visu, kas manos spēkos, bet Dievs nolemj citādi” tā vīrietis komentēja savu vēlmi atkal un atkal adoptēt slimus bērnus.
Mohameds emigrējis no Lībijas 1970. gadā. Viņš satika savu sievu Davnu, kas tajā laikā bija audžumāte. Kopā pāris nolēma pieņemt šos bērnus, kuri patiešām ir neārstējami slimi, un, kas ir maz ticams, ka tos vēlēsies pieņemt kāds cits.
Melisa Testermana, adopcijas koordinatore, atzina, ka Mohameds Bzīks- vienīgā persona, kura vārds nāk prātā, kad runa ir par īpašu bērnu vajadzībām.
Šis stāsts patiešām liek sirdij sāpīgi sažņaugties, jo liktenis šiem bērniem ir neizbēgams… Cik tas ir labi, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi dot savu mīlestību un atbalstu bērniem, kuru liktenis jau ir nolemts.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru