Galapagu bruņurupucis atrodams tikai Galapagu salās. Turklāt dažās no salām daudzu tūkstošu gadu izolācija radījusi unikālas pasugas, kas nav līdzīgas “kaimiņiem”. Sākot no XVI gadsimta, kad atklāja Galapagu salas, jūrnieki sāka izmantot bruņurupučus kā dzīvus “gaļas konservus”, sagūstot tos pirms došanās jūrā. Tā Galapagu bruņurupučiem piemītošā unikāla spēja paciest vairākus mēnešus bez pārtikas un ūdens vērsās pret viņiem pašiem. XX gadsimta vidū bija atlikuši tikai aptuveni 3 000 indivīdu.
Pinzonas pasuga bija viena no visvairāk apdraudētajām. Ap 1900. gadu žurkas bija apēdušas visas bruņurupuču olas, kas atradās uz salas. Jebkura cita suga, pārcietusi šādu uzbrukumu, būtu izmirusi, bet bruņurupučus izglāba to ilgmūžība. Pusgadsimtu vēlāk, kad uz salas bija palikuši tikai simts bruņurupuči, ekologi ieradās salā, burtiski nozaga no kaitēkļu deguna gala visas atrastās bruņurupuču olas un ievietoja tās inkubatorā.
Šī taktika ļāva bruņurupučiem uzvarēt pāris gadu desmitus, taču tas neatrisināja problēmu. Tāpēc 2012. gadā Galapagu Nacionālā parka reindžeri sāka cīnīties ar žurkām. Pēc 3 gadiem novērotāji atklāja 10 bruņurupučus, kas izšķīlušies uz salas – pirmos 100 gados.
Pinzonas bruņurupuču saglabāšanas projektam jau ir 60 gadi, bet priekšā vēl ir daudzu gadu darbs. Tomēr fakts, ka gandrīz iznīcināta suga tika atdzīvināta savvaļā, dod cerību, ka, lai arī mēs esam darījuši daudz kaitējuma, taču joprojām nav par vēlu vēl daudz ko labot.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: adme.ru