Meitene strādāja par brīvprātīgo kādā no veco ļaužu pansionātiem, palīdzēdama tiem, kam tas ir visvairāk nepieciešams.
Pēc skolas beigšanas Leisija īstenoja savu sapni- iestājās medicīnas koledžā.
Viņai ļoti patika doties uz nodarbībām līdz kādā no tām notika kas patiesi šausminošs.
Mācību ceturtajā dienā koledžas auditorijā ielauzās bruņojies cilvēks. Viņš vairākas reizes izšāva griestos, iedzenot šausmās studentus un pasniedzēju. Neviens nesaprata, kas notiek.
Tas bija students Kriss Hārpers-Mersers, kurš sāka nošaut Leisijas klasesbiedrus. Slepkava katram pēc kārtas jautāja, vai viņš ir kristietis, un, ja atbilde bija pozitīva, viņš šāva. Tuvojās meitenes kārta. Viņa gulēja uz grīdas un gatavojās nāvei, kad notika neticamais.
Meitenes klasesbiedrs Trevins Anspahs, kurš tikko bija saņēmis šāvienu, uzkrita viņai tieši virsū. Pēc meitenes teiktā, viņš to izdarīja tīšām, lai aizsegtu viņu ar savu ķermeni.
Pateicoties puiša asinīm, kas lija par viņu, meiteni uzskatīja par mirušu. Tāpēc slepkava izlaida viņu un pārgāja tālāk. Policija ieradās ļoti operatīvi. Kad tā sāka šaut, Hārpers- Mersers izkliedza: “Jūs mani radījāt. Es pabeidzu!”- un nošāvās.
Pēc šī meitene ilgi nevarēja atgūties. Atmiņas par notikušo nedeva viņai mieru un dzina histērijā. Bet viņai blakus bija tēvs, kurš visiem spēkiem centās meitu atbalstīt.
Trevina mātei tika izstāstīts par dēla varonīgo rīcību un tagad viļa ar dēlu lepojas. Sievietei, tas, protams, bija nenovērtējams zaudējums, taču viņa ir priecīga, ka viņas dēls pat pēdējā savas dzīves brīdī neaizmirsa par tuvākajiem un glāba meitenes dzīvību.
Ar laiku meitene spēja atgūties un pat atsākt mācības. Viņa joprojām ar šausmām atceras notikumus, kuru dēļ viņai nācās zaudēt draugus, un viņa nebeidz pateikties savam varonim par to, ka izglāba viņas dzīvību.
Tagad meitene daudz laika pavada ar saviem tuviniekiem un draugiem, tverot ik sekundi, ko ar tiem pavada.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: ofigenno.cc