“Kad man bija apmēram astoņi gadi, manai mammai patika mums gatavot dažādus ēdienus. Kādā vēlā vakarā, kad viņa gatavoja vakariņas pēc grūtas darba dienas, viņa nolika tēvam priekšā desertu- apakštasīti ar ievārījumu un apdegušu grauzdiņu.
Es sēdēju un gaidīju, kad tētis pamanīs grauzdiņu un kaut ko teiks. Bet tētis apēda savu grauzdiņu un man jautāja, vai esmu izpildījis mājasdarbus un kāda bija mana diena. Es neatceros, ko viņam atbildēju. Bet atceros, kā tajā vakarā dzirdēju, kā mamma tēvam atvainojās par neizdevušos grauzdiņu. Un es nekad neaizmirsīšu to, ko viņš atbildēja: “Mīļā, man garšo piedeguši grauzdiņi!”
Vēlāk, kad gāju tēvam novēlēt ar labunakti, jautāju, vai viņam tiešām garšo sadeguši grauzdiņi. Viņš uzlika roku man uz pleca un teica:
“Tava mamma šodien visu dienu nopūlējās darbā, viņai bija grūta diena un viņa ir ļoti nogurusi. Bez tam, sadedzis grauzdiņš nevienam neko ļaunu nenodarīs, bet skarbi vārdi ļoti sāp.”
Es uzmanīgi klausījos, bet tēvs turpināja.
“Zini, dēls, dzīve ir pilna ar nepilnībām, tas attiecas arī uz cilvēkiem. Es arī neesmu perfekts. Bieži aizmirstu dzimšanas dienas un svarīgus datumus, kā jau daudzi cilvēki. Bet pa šiem gadiem esmu uzzinājis kādu ļoti svarīgu lietu. Jāiemācās pieņemt otra trūkumus un priecāties par to, ka esam atšķirīgi. Šāds mazs noslēpums palīdz radīt ilgstošas un patiesas attiecības. Dzīve ir pārāk īsa, lai mostos ar nožēlu. Mīli cilvēkus, kuri priecē tavu sirdi un netur ļaunu prātu uz tiem, kas tā nedara.”
©TOPRAKSTI.LV/FOTO:MARKETIUM.RU