Facebook lietotājs Kaspars Pudniks savā kontā publicējis aizkustinošu dzīves stāstu, kas lieku reizi atgādina mums visiem par dzīves patiesajām vērtībām un to, ka mēs visi piemirstam par laika patieso vērti…
Kaspars stāsta:
“Lielākā daļa cilvēku Jums pateiks… man ir viss, izņemot naudu……..bet Patiesība ir šāda:
Plkst. 04:00 no rīta…. Tikko piecēlos. Ārā vēl saulīte nav uzaususi. Slapjš, rasa, migla auksts un tumšs. Taču tas nemazina manu 10 gadīgā puišeļa sajūsmu un prieku par drīzumā gaidāmo piedzīvojumu.Vectēvs jau apģērbies un liek spainī makšķeres. Arī man ir jāsaģērbjas silti. Krekls, džemperis un vecmammas vecā pufaika ar caurumiem, arī galošas… un kāda starpība, galvenais, lai silts. Neviens, izņemot vectēvu, tāpat neredzēs. Vēlāk, kad būs uzlēkusi saulīte un gaiss iesilis līdz grādiem 20 , varēs vilkt nost. Un vēlāk ap 12:00 jau sēdēt bez krekliem kā jau vasarā, laivā uz ezera. Ehh… cik labi, cik skaisti un patīkami ir darīt to, ko Tu no visas sirds vēlies, un darīt to tieši tad, kad vēlies!
Laukos pavadītais laiks bērnībā, ļoti spēcīgi veicināja manu izpratni par mīlestību pret darbu , dabu un ģimeni. Taču vai Jūs atceraties tos brīžus, kad Jums brauc pakaļ vecāki no pilsētas un ved mājās, bet Jums tik ļoti negribas mājās, jo šeit laukos ir daudz labāka un interesantāka dzīve. Un, ja būtu Jūsu izvēle, tad Jūs paliktu. Un vai atceraties tās sarunas divatā ar sevi: „Kad izaugšu liels un pats pelnīšu naudu, tad gan es visu vasaru, visus trīs mēnešus pavadīšu laukos. Un neviens man to nevarēs aizliegt. Ne tētis, ne mamma.”
Es augu un izaugu. Sāku strādāt ,pelnīt, taču uz laukiem aizbraukt sanāca ar vien retāk un retāk. Jo lielāks un aizņemtāks es kļuvu, jo mazāk laika palika SEV. Tik dīvaini… Tu maziņš būdams gribēji ātrāk izaugt, lai veltītu sev pēc iespējas vairāk brīva laika, kuru veltīt tām sirdslietām, kuras Tevi patiešām saista šajā dzīvē. Tu gribēji būt liels, lai darīt to , ko Tu vēlies, taču vilšanās…….
Katru reizi braucot no laukiem atpakaļ uz Rīgu, es apskāvu savu vectēvu it kā es to darītu pēdējo reizi mūžā. Jo es skaidri apzinājos, ka viena vasara tāda arī būs. Es biju tik ļoti „aizņemts” ar dzīves veidošanu, ka labi ja reizi gadā aizbraucu uz 2vām vai 3īs dienām… Lai varētu būt vidē, kura man tik tuva un nepieciešama jau no bērnības.
Kādā ziemas vakarā es saņēmu zvanu, ka vectēva vairs nav. Un tas bija iemesls aizbraukt pie viņa, bet nu jau uz bērēm… Tajā novembra dienā bija ļoti auksts un sniga…. pie mielasta galda gar acīm aizskrēja visi mirkļi, kurus kopā bijām vadījuši…visas saulainās un lietainās vasaras dienas…
Un es sapratu, ka tikai tām dienām, kuras es atceros ir patiesa vērtība. Tikai tās dienas un mirkļi, kurus mēs spējam atcerēties, veido mūsu DZĪVI. Tikai tās dienas ir patiesi no sirds dzīvotas. Visas pārējās ir tikai ļurbāšanās pa dzīvi… aizbildinoties ar to , ka jāiet uz skolu…jāiet uz darbu…. nav laika…nav noskaņojuma….nav NAUDAS, protams….nav iespējas…. kredīts bankai jāatmaksā…..jānopelna vairāk….
Lai lasītu raksta turpinājumu, spied “Tālāk”