Kad cits citam vēlam priecīgus Ziemassvētkus, tad it kā paredzam, ka šiem svētkiem vajadzētu būt priecīgiem, bet vai tas patiešām tā vienmēr ir? Un vai vajadzētu kaut kā īpaši veicināt prieku Ziemassvētkos?
To skaidro Rīgas Stradiņa universitātes(RSU) lektore un psiholoģe Indra Majore-Dūšele, kura uzsver, ka galvenais Ziemassvētkos ir būt saskaņā ar sevi, darot to, kas rada labsajūtu, gandarījumu un jēgas izjūtu.
“Man šķiet, ka lielu diskomfortu un ciešanas var sagādāt fakts, ka mums vajadzētu justies kaut kā citādāk, nekā mēs jūtamies. Tādēļ, ja mēs Ziemassvētkos piedzīvojam skumjas vai aizkaitinājumu, vai kādas citas jūtas, kas mums šķiet nepiederīgas šiem svētkiem, labākais, ko darīt, ir atļaut sev justies tā, kā mēs jūtamies,” skaidro psiholoģe Indra Majore-Dūšele.
Protams, var būt visdažādākie iemesli, kāpēc Ziemassvētkos tiek piedzīvotas skumjas. Varbūt kaut kas nav tā, kā gribētos, ir piedzīvots zaudējums, vai cilvēks jūtas vientuļš.
“Tad varam sev jautāt, kas ir tas, ko patiešām vēlos, un vai šīs skumjas vai citas jūtas var radīt kādu darbību, kādas izmaiņas. Varbūt es varu izmantot šīs jūtas par uguni kādai jaunai iniciatīvai. Jo mēs visi pēc būtības gribam vienu un to pašu – piedzīvot prieku, labizjūtu, gandarījumu, tātad – jēgpilnas dzīves izjūtu,” saka RSU lektore Indra Majore-Dūšele.
Un to var panākt, izdarot kaut ko savā vai citu labā, piemēram:
• uzrakstot vēstuli draugam, kas sen nav satikts;
• uzrakstot vēstuli pašam sev;
• piezvanot kādam radiniekam, ar ko zudis kontakts;
• vai izgatavojot dāvanu kādam, kam tas varētu sagādāt prieku.