Pacietība ir mīlestības māsa. Ja pacietības nav, tu kļūsti par savas iemīlēšanās verdzeni. Tu meklē, pat nezinot, kāpēc to dari, zvani un kontrolē. Kopdzīvē vai laulībā tā veidojas absurdais attiecību modelis.
VAIRĀK LASI INESES ZIŅĢĪTES GRĀMATĀ “AUG CILVĒKS”
Vīrietis, kurš dodas uz darbu, bet nokļūst, piemēram, sastrēgumā, vēl nav nokļuvis līdz birojam, kad jau zvana sieva un interesējas: “Robertiņ! Vai tu jau darbā? Ko tu dari?”
Gribas paņemt dakteri Bērziņu, lai tu to telefonu vairs rokās nepaņemtu. Jo tas nabaga Robertiņš, kurš līdz tam ir mierīgi gājis uz darbu, pusdienojis kopā ar kolēģiem un pēc tam mierīgi gājis uz mājām, tagad tiek turēts pastāvīgā stresā, stundu pēc stundas, it kā būtu bērnudārza vecumā.
Vīrietis sāk domāt: kā tad tā, es taču nupat biju mājās visu nakti, bet viņa mani nemaz tik ļoti negribēja. Un Robertiņš sāk bēgt, jo attiecībās trūkst līdzsvara.
Agrāk tās bija harmoniskas, jo viņš zvanīja tad, kad gribēja, izstāstīja jaunumus vai norunāja satikšanos. Kad negribēja, viņš nepiekrita! Šo līdzsvaru izjauc tas, ka normāli un parasti fi zisko tuvību vairāk grib vīrietis, bet pārējais, kas saistīts ar attiecībām, īpaši kontrole, svarīgāks sievietei.
Patiesībā daudz ko, teiksim, vakariņu ēdienkarti vai ko tamlīdzīgu, var mierīgi izrunāt mājās, netraucējot otru cilvēku visas dienas garumā.
Tikpat svarīga ir spēja iejusties un novērot, kas otram patīk, kas ne, kas garšo vislabāk, lai nebūtu no lielveikala jāzvana un jāpratina, kādus salātus tad Robertiņš gribēs — ledus vai romiešu.
[…] LASI VAIRĀK: KĀPĒC SIEVIETE NEDRĪKST KĻŪT PAR MĪLESTĪBAS VERDZENI […]