Katru gadu Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā tiek iekļauti elementi, kas ir valsts aizsargājamas vērtības – zināšanas, prasmes, paražas, ko nodod no paaudzes paaudzē.
Lai stiprinātu tērpa darināšanas tradīcijas, iekļaušanai sarakstā pieteikts arī Lielvārdes tautas tērps, uzsverot tieši vietējās kopienas līdzdalību tradīciju saglabāšanā, vēsta LTV Ziņas.
Lielvārdiete Anita Kudreņicka aušanas prasmes astoņdesmito gadu beigās pārņēma no savas mammas un šobrīd ir viena no Lielvārdē zināmākajām jostu aušanas meistarēm.
“Mamma jau auda, viņa bija daiļamata meistars studijā “Saiva”. Un tad viņa kaut kā tā ieinteresēja,” par savu ceļu līdz aušanai pastāstīja Kuderņicka.
Jostu aušanu jau trešajā paaudzē pārņēmusi arī Anitas meita Baiba.
Savukārt Lielvārdes jostu audēja Baiba Tūtāne, lēš ka kopā visos gados, aužot mammai, vecmāmiņai un pašai, varētu būt tapušas apmēram tūkstoš jostu.
Lai gan Lielvārdes tērpu mēdz saistīt ar jostu, arī ņieburbruncis jeb klāt piešūtā ņiebura daļa izteikti raksturo tieši Lielvārdes tērpu. “Kur arī var atšķirties optiskais rūtojums, tāpēc ļoti mīļš visiem ir,” pastāstīja Lielvārdes tautas tērpu pētniece un audēja Edīte Kuzmane. “Kur arī var atšķirties un parādīties dažādas svītriņas pēc audēju ieskatiem.”