Un tā, kādā slimnīcas palātā gulēja divi vīrieši. Viņi jau sen ārstējās, tāpēc jau bija paspējuši izrunāt gandrīz visu. Viņi viens otram izstāstīja par savām sievām, bērniem, par mācībām un armiju, pat par vietām, kur pavadījuši atvaļinājumus.
Viens no viņiem nevarēja piecelties, bet otrs gulēja pie vienīgā loga telpā. Pacients, kurš gulēja pie loga, reizi dienā aprakstīja visu, ko viņš redzēja pa logu. Izrādās, pa logu pavērās skats uz skaistu parku, kur pārīšī pastaigājās roku rokā. Parka vidū bija skaists ezers, kur peldēja gulbji un pīles, un bērni regulāri tos piebaroja ar maizi…
Kādu nakti pirmais pacients pamodās un sāka domāt, kāds gan viņš ir neveiksminieks. Varbūt viņam vairs nav atlicis daudz laika dzīvot, bet viņš pat nevar kā kaimiņš paskatīties pa logu uz visu to skaisto, ko viņš tur redzēja. Tajā brīdī no otras gultas atskanēja klepus. Pirmā pacienta plaušas bija uzkrājies pārāk daudz šķidruma, bet pirmais nolēma nesaukt palīdzību…
No rīta pamodies, vīrs uzzināja, ka viņa kaimiņš vairs nav dzīvs. Viņš lūdza medmāsu, lai pārvieto viņu uz brīvo gultu tuvāk pie loga. Māsas piekrita. Vīrs bija ļoti priecīgs, jo beidzot viņš varēs redzēt visu skaistumu, par kuru viņam stāstīja mirušais kaimiņš. Ar pēdējiem spēkiem viņš pacēlās uz elkoņiem, lai pieslietos pie loga, bet neredzēja neko… izņemot kaimiņu ēkas ķieģeļu sienas.
Nākošā reizē, kad palātā ienāca medmāsa, viņš tai teica, ka kaimiņš stāstījis par parku un ezeru aiz loga, bet izrādās, tā nav bijusi taisnība. Medmāsa atbildēja: “Viņš droši vien gribēja jūs uzmundrināt. Turklāt, viņš bija pilnīgi akls.”
Mēs patiesi ceram, ka, izlasot šo rakstu, jūs izdarīsiet pareizus secinājumus…
©TOPRAKSTI.V/FOTO:OFIGENNO.CC
Trūkst vārdu-cik cilvēkiem ir dziļa cieņa pret otru cilvēku,kurš varbūt pat nav pelnījis to.Un otrādi-cik sekla ir iedomība-kurā ātri vien atduras pret (to pašu mūra sienu).