Atgriežoties mājās, tēvs jautāja dēlam, vai viņam patika brauciens. “Patika, tēvs”- atbildēja puisēns. “Redzēji, cik nabadzīgi var būt cilvēki?”- vīrietis jautāja. “O, jā!” sekoja atbilde. “Kādi ir tavi secinājumi pēc mūsu brauciena?” atkal vaicāja tēvs.
Bet dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir viens suns, bet viņiem četri. Mums ir baseins līdz pagalma vidum, bet viņiem bezgalīgas upes. Mums dārzā spīd auksti lukturi, bet viņiem naktī mirdz zvaigznes. Mums pagalmā ir terase, bet viņiem plašums līdz pat horizontam. Mums ir ierobežots zemes gabals, bet viņiem plaši lauki, ko nevar ar skatienu aptvert. Mēs pērkam pārtiku, bet viņi izaudzē paši. Mums ap māju ir sienas aizsardzībai, bet viņiem- draugi.”
Zēna tēvs sastinga. Bet dēls turpināja: “Es sapratu, cik patiesībā mēs esam nabadzīgi!”
Mēs pārāk bieži aizmirstam, ka mums jāpriecājas par to, kas mums ir. Kas mums šķiet sīks un lēts, citam ir vesela bagātība. Viss ir atkarīgs tikai no tā, kā jūs uz to skatāties. Dažkārt tieši bērni mums norāda uz to, kas patiesi dzīvē ir svarīgs!
Atsauces, protams, nav jālieto…
Uz kurieni mums būtu jāliek atsauce?
Fake as Fuck.
Bet smuks stāstiņš. 🙂
Top raksti, uz šejieni: http://www.littlethings.com/father-son-poor-people/
Raksts ņemts no krievu avota un ir tulkots uz latviešu. Tulkojums ir autoru darbs, tāpēc uzskatam ka atsauce nav jāliek!
Principā, tā vis arī ir! Atceros, Padomju laikos ja gājām ciemos(uz dzimšanas dienu) galdi bija labi klāti bet, viss bija domāts lai katram ciemiņam pa vienai kotletei jeb vistas gabaliņam pietiktu ,smalki sagrieztas desas sieri,zivis….
Bet ja braucām uz laukiem tā pat vien (ciemos pie vectēva jeb onkuļa) tad katram pie galda deva pusi ceptas vistas uz šķīvja , kartupeļus,žāvētu desu un gaļu, mājas sieru ripu,tomatus , gurķus,kotletes ….
Tas kas pilsētās skaitījas kā retums laukos bija ikdiena)))
aizraujoss stasts.man patika
Bērni reizēm ir gudrāki par pieaugušajiem;)
Loti patika!