Mamma gaidīja veselīgu bērnu. Bet piedzimu es. Man šķiet, ka viņa kaut ko jau nojauta, jo pirmā lieta, ko māte jautāja ārstam, nebija jaundzimušā dzimums, bet vai ar viņu viss ir kārtībā. “Nē!” teica ārsts. “Viņam uz sejas ir audzējs un deformētas kājiņas.” Toreiz viņai mani neparādīja, bet steidzami nogādāja intensīvās terapijas nodaļā. Tad, kad tēvs bija mani redzējis un visu aprakstīja mātei, viņi abi raudāja.
“Viņš droši vien nomirs” teica mana māte.
“Nē, viņš ir pārāk spēcīgs un veselīgs. Tāpēc, nav variantu” teica tēvs.
Māte veselu nedēļu atteicās uz mani paskatīties. Tad viņa saņēma drosmi un kopā ar medmāsu devās pie manis. Kad viņa ieskatījās gultiņā, kur es gulēju, tad viņa teica, ka neņems mani mājās.
Vēlāk viņa ierakstīja zilajā dienasgrāmatā: “Es gribēju, lai viņš mirst. Es slimnīcā teicu, ka es nevēlos savu bērnu, un ka es ne pie kādiem apstākļiem viņu neņemšu. Es neko nejūtu pret šo bērnu.”
Pēc tam māte sāka regulāri apmeklēt mani, bet par manis ņemšanu mājās runas nebija. Vienu dienu pēc šādas vizītes izmisuma brīdī viņa atzinās savai māsai: “Viņš ir tik neglīts!”
Viņa beidzot samierinājās ar manu izskatu un viņai izdevās atdalīt šoku no nepieciešamības audzināt bērnu, kuram nav ļoti paveicies ar veselību. Graudi tika atsijāti no pelavām, un viņa varēja tikt galā ar savām jūtām. Kādā jaukā rītā vecāki sapulcēja manus četrus brāļus un māsas un uzdeva tiem jautājumu: “Ņemsim bērnu mājās, vai nē,” Un visi bērni pa vienam piekrītoši pamāja. Rubikons bija šķērsots.
Brīdī, kad man palika 10 gadi, es apjautu, ko juta mana māte, kad viņa ieraudzīja mani slimnīcā. Laiku pa laikam es lūdzu viņai izlasīt kaut ko no “grāmatas par to, kā tu nevēlējies ņemt mani mājās”. Mani vecāki runāja ar mani godīgi un atklāti par manu izskatu un viņu jūtām manas dzimšanas brīdī. Šī saruna ir kļuvusi par atslēgas jautājumu manai būšanai pasaulē.
Bet līdz galam es tā arī viņus nesapratu līdz brīdim, kad piedzima mana pirmā meita, kad man bija 30. Tad es sapratu, kam bija jāiet cauri manai mammai. Mana sieva bija stāvoklī, un es biju pārbijies, vai mans izskats nenonāks viņai mantojumā. Iekšēji es dzīvoju tik bīstamā neziņas, izmisuma, baiļu un mīlestības kombinācijā pret viņu, vēl nedzimušu, un tas bija grūti! Vienīgā persona, ar kuru es varēju runāt par visu, bija mana māte. Bet tajā brīdī viņa bija jau 5 gadus kā mirusi.
Bet atmiņas par viņu palīdzēja atrast spēku pieņemt to, ka viņa var piedzimt “tāda”. Ja viņa spēja pieņemt mani, tad es varēšu pieņemt savu meitu. Mācība, ko es biju guvis, bija tā, ka mūsu bērni ne vienmēr piedzimst perfekti. Gadu gaitā pat labākie dabiskie dotumi samazinās. Viņi piedzimst tādi, kādi viņi ir – skaisti, dažādi, sarežģīti, un dažreiz pat “bojāti”. Perfektums nāk pēc tam. Tas nāk, kad mēs pieņemam to skaistumu un “neglītumu”, pozitīvās un negatīvās īpašības, un mēģinām saglabāt savā stāstā katru no viņu sasniegumiem, katru dienu ierakstot tos zilajā dienasgrāmatā…
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru