Nākamajā dienā zēns atkal parādījās uz veikala sliekšņa. Rokās Kostja turēja divas smalkmaizītes, sulu un paciņu ar saulespuķu sēkliņām. Viņš sarokojās un pasniedza to visu mums ar vārdiem:
– Tas ir viss, ko es varu jums pateikties…
Kā toreiz neapraudājos- es nezinu. Kamols bija iestrēdzis kaklā. Uzreiz atgādināja vārdus: “Tas, kuram ir vismazāk atdod visvairāk.” Tā nu tas ir.
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: marketium.ru