Karolina Tarvida facebook publicējusi savas pārdomas par Rīgā piedzīvoto un redzēto.
“Biju Rīgā.. 2 nedēļas pēc kārtas.. radās atskārsmes..
Rīga ir tā pilsēta, kas laikam nekad nebeigs mani pārsteigt, kamēr pastāvēs. Dzīvojot vairāk kā gadu laukos, ejot pie dabas, es diezgan pamatīgi esmu atgājusi no Rīgas ritma, dzīves un kolorītās savdabības. Lielos vilcienos Rīga maz ir mainījusies, kopš tur dzīvoju, tikai šobrīd es uz to visu skatījos no cita skatu punkta.
Visu pirms, – es braucu zombiju vilcienā… Ja tas nebūtu tik drausmīgi, tas būtu diezgan amizanti. Katrs pirmais vai retu reizi otrais – ieurbušies mobilajā pasaulē lauž un moka savus kakla skriemeļus un veido šķietamu komunikāciju, traki iegājuši Sistēmā un pakļaujas rāmīšiem. Un vecumam nav nozīmes, galvenais, ka katram ir kas viņam svarīgs atrodams virtuālajā pasaulē, āķis ir iemests un lieliski pilda savu funkciju-lomi lieli, zivtiņas ķeras.
Šie agrie vilciena rīti lika man atminēties koledžas laikus, kad cēlos 6os no rīta un braucu uz koledžu. Gribas teikt- mums tas bija savādāk, jā, arī mums bija telefoni, bet toreiz vilcienos tie tika izmantoti, lai paklausītos mūziku, bet tikai gadījumos, ja vilcienā nebrauca kāds pazīstams biedrs- tad mums gāja jautrās, dumjās rīta sarunas un “prikoli” vaļā. Šobrīd, vērojot cilvēkus, šis īsti nenotiek, augstākais līmenis bija, kad abi blakus sēdošie viens otru zināja un telefonā spēlēja viens pret otru “duraku”- vismaz kas attīstošs!
Bet nu viss jau nav tik briesmīgi, redzēju arī pāris vecāka gājuma cilvēkus, kas netiek līdzi “tehnoloģijām” un izglītojas grāmatās, arī dažas pamodušās acis tika manītas. Tas priecē, nav tik bēdīgi, tikai jāieskatās!
Otkārt, bija interesanti vērot cilvēkus uz ielas, pavērot pastāvošo Sistēmu, un jā..tas Ziemassvētku laiks un daži mārketinga triki..Ievēroju kādu piparkūku tirdzniecības punktu, kur tās tirgoja kāda sieviete gados, uuūū…jā, šis ir labs- liek kļūt līdzjūtīgam, pieiet klāt, nopirkt piparkūku, atbalstīt un pakomunicēt. Kādā citā lielveikalā- tā pati bodīte, tā paša vecuma cilvēks tirgojas..-jā nav sagadīšanās, apzināts mārketings, cepuri nost – un strādā, viss forši notiekās! Arī es nopirku piparkūkas, tikai ne jūtu vadīta, bet sevis radītas nepieciešamības dēļ.
Un tās dāvanas, dāvanas.. uh, interesanti, cik cilvēku no tiem, ko redzēju veikalos pērkam dāvanas patiesi apzinās šo svētku nozīmi un pirmssākumu vēsturi.. kāpēc jāpērk dāvanas? vai vispār jāpērk dāvanas? kāpēc svin tad, kad jāsvin? un kad tad ir jāsvin? un kā būtu jāsvin? kādi rituāli jāveic? un vai tas, ko dari un kā svini Tu, kādus rituālus veic- baro, attīsta, pilnveido Tevi? kur aiziet Tava enerģija? cik apzināti Tu svini svētkus? interesanti…
Treškārt, kolorītie Rīgas tuneļi.. patīk man tas vienmēr dziedoši skanošais tunelis- vienmēr var, ko interesantu novērot, vai vnk sadzirdēt pazīstamas dziesmas – interesantā balsu izpildījumā, centībā. Šoreiz arī divi vīri ar jestru ģitāras dziesmu ieskandina cilvēku sirdis un pievērš uzmanību savai cepurītei. Bet mani piesaistīja un visvairāk sirsnīgi uzjautrināja sieviete aiz viņiem, necilā apģērbā, ar lidojošo šķīvīti un kādu sitamo koku rokās, kas tieši tāpat kā vīri cenšās piesaistīt savai cepurei līdzekļus vnk sparīgi klapējot pa šķīvīti! Skats pa rubli! Sasmējos ne pa jokam, par izdomu un centību būtu nopelnījusi savu tiesu! Eh, savdabīgi, kolorīti radošā Rīga.
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!