Ceturtkārt, sastrēgumi.. tā nu ir lieta, par kuru es nemaz neilgojos un katru reizi to redzot, priecājos, ka dzīvoju laukos, kur sastrēgumu kā tādu vispār nav. Rodas arī pārdomas.. daudzi sūdzas par līdzekļu, laika trūkumu un tai pat laikā izvēlas uz Rīgu, pa Rīgu darba dienās pārvietoties ar mašīnu. Ego. Prestižs. Šķietamā laika taupīšanas ilūzija. Pēc maniem novērojumiem, apzinīgi braucot sabiedriskajā transportā vai uz Pierīgas rajoniem ar vilcienu, ir iespējams izdarīt stipri vairāk lietas, ietaupīt līdzekļus, mazināt ikdienas stresu, nekā sēžot pie auto stūres sastrēgumā. Bet iespējams man ta personīgi tikai, ir jau visādi individuālie izņēmumi.
Novērojums uz sevis – Rīgā momentā ieslēdzas uzbrukuma aizsardzība. T.i. defaultā uzaug tāds kā aizsardzības, barikāžu slānis, kas bez vajadzības nelaiž klāt gandrīz nevienu, bez iepriekšējas filtrācijas un pārbaudēm, arī zināmus cilvēkus. Rīga uzliek savu draudu, neuzticēšanās, neatvēršanās, piesardzības zīmogu. Ka tik netiek klāt un neapēd bez sāls!
Apkārt staigā tik daudz jauku, radošu, mīlestības pilnu cilvēku, kam iekšā ir tāda jauda, iespējas, tāds spēks, ka varētu kalnus gāzt un visu un visus apspīdēt ar tādu mīlestības dvesmu, ka nu! Bet nē, tas viss ir smalki noslēpts aiz aizsardzības slāņa un blāvi spīd. Tas, par, ko man visvairāk sirsniņa saraujas Rīgā, ir redzēt cilvēkus, dvēseles ar milzu potenciālu un iespējām iesprostotus Sistēmas valgos un sava prāta pinekļos, kas stipri lēni cīnās, cenšas virzīties uz priekšu, nepadoties, lai gan paši radījuši, ļāvušies, ieslīguši sagrautā pasaulē, problēmu virknē, depresijā un milzu stresā par visu visā. Uh, kā gribas pieiet klāt un pavilkt aiz rokas, izraut laukā, palīdzēt, cenšos paspīdināt gaismu, parādīt to ceļu.. ne vienmēr izdodas, bet jūtos gandarīta par katru, kas iedvesmojas un izdara kaut vismazāko solīti. Stipri cilvēki mēs esam!
Un visbeidzot – Laikapstākļi. Un jā, Rīgā ir vnk draņķīgs laiks. Sorry, bet nav nu galīgi nekādas burvības! Ziemas tur nav, tikai viena liela, drūma, lietaina, pelēka pasaule, kas vēl vairāk pastiprina depresiju un slīgšanu bezdibenī. Fu-tūūū! Viena no pirmajām lietām, ko izdarīju atgriežoties mājās – aizgāju uz mežu, saelpojos gaisu, samīļoju kokus un ievēlos sniegā! mmm.. lūk tā ir burvība!
Mīļie mani rīdzinieki, lūdzu, pacentieties svētku brīvdienās ieklausīties sevī un kaut uz mirkli izrauties prom no visa un pabūt dabā – ticiet man- paliks vieglāk!”