Ēst tikai veselīgu pārtiku, katru porciju novērtēt līdz gramam, maksimāli izvairīties no jebkuras ķīmijas, bet, ja nu tomēr gadījies krist grēkā un apēst ko gardāku, tūlīt pat to izpirkt ar stingru ekoloģiski tīru dārzeņu diētu…
Vai iespējams noteikt to robežu, aiz kuras tieksme pēc veselīga uztura jau kļūst par slimību?
Ortoreksija ir uztura kvalitātes mānija. Pirmo reizi šo fenomenu pagājušā gadsimta 90. gados aprakstījis amerikāņu zinātnieks Stīvs Bretmens. Kopš tā laika šī mānija aptver arvien vairāk un vairāk rūpnieciski attīstīto valstu iedzīvotājus.
Ortorektiķi ir īsta nelaime, jo ne par ko citu nespēj runāt, vien par lipīdiem, ogļhidrātiem, fermentiem un vitamīniem. Viņi piekasās jebkura produkta kvalitātei, skrupulozi skaita kalorijas, īsāk sakot, rada tādu pašu iespaidu kā cilvēki, kuriem ir kādi nervu sistēmas traucējumi.
Tas patiešām tā arī ir, jo šajā gadījumā viņi ne ar ko neatšķiras no saviem bēdubrāļiem – ar anoreksiju un bulīmiju sirgstošiem cilvēkiem. Taču, ja pirmie lepnā vientulībā cīnās pret pārtiku līdz brīdim, kamēr nonāk ārstu rokās, un arī bulīmiķu neremdināmā apetīte nemaz tik ļoti uz nerviem nekrīt, tikai retais spēj ilgāk par 5 minūtēm izturēt ar pārtikas produktu kvalitāti pārņemto ortorektiķu klātbūtni.
Viņi spēj izvest no pacietības ikvienu cilvēku, jo uzmācīgi cenšas katru līdzāsesošo padarīt par savu domubiedru.
Ģimenēs, kurās ir ortorektiķis (īpaši šis netikums piemīt jaunām un ne tik jaunām dāmītēm), iesākumā var arī ļaut viņam nedaudz paaušoties, bet pēc tam tomēr censties visu ieregulēt normālās sliedēs, pretējā gadījumā nosliece pāraugs īstā slimībā.
Pieci argumenti, kā ortorektiķi pārliecināt par pretējo – nākamajā lapā!
Bet traka jau tā veikalu pārtika. Pašiem mājās ir viss jāgatavo un jāaudzē. Pārsvarā tas ir psiholoģiski slikti, ja apkārt būtu vairāku veselīgāku cilvēku, tad tas nebūtu tik grūti un šāda slimība pazustu.