Es uzlūdzu viņus uz “kafiju” mūsu mīļākajā kafejnīcā. Mēs pasūtam ēdienus, dzērienus, un tad es saku:
– Gada laikā, jūs esat ļoti paaugušies. Es domāju ne tikai jūsu augumu. Tava sirds arī ir pieaugusi. (Ir pāris piemēri, kad bērns izrādījis līdzjūtību, palīdzējis cilvēkiem, utt.). Es redzu, ka jūsu sirds ir pieaugušas tik daudz, ka jūs esat gatavi būt par Ziemassvētku vecīšiem.
Un tas viss tiek izrunāts konspiratīvā tonī.
– Varbūt esat ievērojuši, ka dažreiz par Ziemassvētku vecīti saģērbjas mūsu draugi. Varbūt jūsu draugi jums teikuši, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē. Daudzi bērni domā, ka viņi nav gatavi būt par Ziemassvētku vecīšiem, bet tu, kā es redzu, esi tam gatavs!
Saki man, kas ir labākais Ziemassvētku vecītī? Ko viņš saņem par saviem darbiem? (Ja bērns atbild “šokolāde”, es lēnām virzu viņu uz atbildi “prieks par labi padarītu darbu”). Nu, tagad jūs esat gatavi būt par Ziemassvētku vecīšiem!
Tad mēs kopā ar bērnu izvēlamies draugu. Visbiežāk tas ir kaimiņš. Bērna misija- slepeni uzzināt, kas kaimiņam ir vajadzīgs. Tad to ir jāsagādā, jāiesaiņo un jāpiegādā adresātam. Galvenais nosacījums- nedrīkst izpaust, kurš nosūtījis “paciņu”! Būt Ziemassvētku vecītim- tas nenozīmē gaidīt atzinību par savu darbu. Tas nozīmē dāvināt bez egoisma.
Mans vecākais bērns pirmajā reizē izvēlējās nesabiedrisku veca sievieti, kas dzīvo ap stūri. Viņai tiešām bija sava veida bieds. Viņas māju ieskauj žogs, un viņa nekad neļauj bērniem spēlēties tuvumā. Ieraugot bērnus, viņa uz tiem kliedza. Īsāk sakot- ragana. Kad mans bērns katru rītu devās garām viņas mājai, viņš redzēja, ka viņa nāk pēc rīta avīzes basām kājām. Viņš nolēma, ka viņai nav čību. Viņš noskaidroja, kāda izmēra apavus valkā sieviete. Paslēpies krūmos, viņš kaut kādā veida noskaidroja nepieciešamo informāciju.
Mēs devāmies uz veikalu pēc siltām čībām. Mans dēls iesaiņoja tās un pievienoja pastkarti “Priecīgus Ziemassvētkus! Ziemassvētku vecītis.” Vienu dienu pēc vakariņām dēls devās uz viņas māju un nolika dāvanu ieejas priekšā. Nākamajā rītā mēs redzējām, kā viņa devās pēc avīzes, paņēma dāvanu un devās atpakaļ mājā. Mans dēls nevarēja sagaidīt, lai redzētu, kas notiks tālāk. Nākamajā rītā viņš redzēja, ka sieviete iznāca pēc avīzes… čībās! Dēls bija septītajās debesīs. Man nācās atgādināt viņam, ka NEVIENS nekad nedrīkst uzzināt, ka to izdarījis viņš. Pretējā gadījumā viņš nevarēs būt Ziemassvētku vecītis!
Mans dēls izvirzīja sev dažādus mērķus. Vienu gadu viņš uzspodrināja savu velosipēdu, nomainīja sēdekli un uzdāvināja savu “zirgu” draugu meitai. Šiem cilvēkiem nav naudas. Bet mēs iepriekš jautājām meitenes tēvam, kā viņi reaģēs uz šādu dāvanu. Kad viņa ieraudzīja velosipēdu, viņas acis mirdzēja laimē, tāpat kā mana dēla acis.
Kad mans jaunākais dēls paaugās, “sazvērestībā” jau darbojās mans vecākais dēls. Viņi abi lieliksi prot dāvināt dāvanas. Un, starp citu, viņi neuzskata, ka bērnībā tikuši mānīti, jo paši ir iesaistīti Ziemassvētku vecīša noslēpumā.”
Ar ģeniālo mammas risinājumu ir dalījušies vairāk nekā 7 tūkstoši cilvēku. Šī metode darbojas! Bērns ne tikai viegli pārcieš jauno ziņu, bet arī mācās darīt labus darbus, negaidot atzinību.
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru