Attiecībā uz Rūdiju, puisim bija ilgstoša depresija. Lilliana zināja, ka viņš iepriekš cīnījies ar nervu sistēmas traucējumiem, bet viņa pat nenojauta, cik tas var būt nopietni. “Viņš turēja visu sevī un nerunāja par savām jūtām” viņa atceras. “Es nevarēju iedomāties, ka viss ir tik slikti.”
Neilgi pirms savas 21. dzimšanas dienas Rūdijs atstāja māju un nošāvās. Lilliana joprojām atceras šāviena skaņu un to, kā viņi ar ātrās palīdzības automašīnu steidzās uz slimnīcu. Rūdijs nomira tajā pašā dienā. Ārsti pulcējās ap Lillianu, jo uztraucās, ka šāda trauma radīs priekšlaicīgas dzemdības viņas grūtniecības astotajā mēnesī. Turklāt, viņas vīrs bija orgānu donors. Jaunajai atraitnei bija jāiet cauri visam dokumentu parakstīšanas procesam, kas apstiprināja orgānu ziedošanu.
Tagad Lilliana dalās ar savu dzīves stāstu, lai brīdinātu daudzus cilvēkus par depresijas briesmām. “Jūsu ģimenes locekļi ne vienmēr ir atvērti, ne vienmēr vēlas dalīties ar jums. Pievērsiet uzmanību vissīkākajām izmaiņām uzvedībā, balss tonī un komunikācijas veidā. Dažreiz depresiju nevar pārvarēt bez speciālistu palīdzības.”
Brīnumainā veidā Lillianas grūtniecība traģēdijas dēļ netika traucēta. Leonards piedzima dažas nedēļas vēlāk. Tagad Lilliana cer, ka varēs saglabāt atmiņas par savu vīru, uzturot kontaktus ar visiem cilvēkiem, kuru dzīves tika izglābtas, pateicoties viņa ziedojumiem.
“Es gribu parādīt savam dēlam visus cilvēkus, ko izglāba viņa tēvs. Es zinu, ka tad Leonards leposies ar savu tēvu. Un, lai gan man ir sāpīgi domāt par to, ka tagad Rūdijs nav ar mums, vismaz viņa nāve nebija veltīga, un deva daudziem iespēju dzīvot.”
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru