Šis stāsts norisinājās vasaras beigās Baltkrievijā. Ivans Razumovs vakarā brauca pa šoseju M1 Minskas virzienā. Divdesmit kilometrus no Baranavičas viņš ieraudzīja mazu meitenīti, kas kopā ar suni skrēja pa ceļmalu. Tuvumā nebija apdzīvotu vietu- tikai bezgalīgi lauki. Tas pārsteidza Ivanu, tāpēc viņš nolēma apstāties.
“Sākumā es domāju, ka meitenītes vecāki strādā kaut kur uz lauka. Ka viņi vienkārši nav pieskatījuši bērnu un meitenīte atskrējusi līdz ceļam paspēlēties. Bet apkārt nebija nevienas dzīvas dvēseles.” stāsta Ivans Razumovs.
Ej uz nākamo lapu lai lasītu tālāk!
Un cik ir tādu bērnu, kurus neviens neatrod..par kuriem neviens neliekas ne zinis..kuri savā vaļā kaut kur aug.. sirds sažņaudzas
Jēgā no šī raksta? es arī esmu viens no šiem nabadziņiem, kāds mani arī savāks uz to laimīgo zemi? 😀 neredzu jēgu no rakstiem kur glābj tik vienu sīko, Latvijā šādu bērnu netrūkst, to ir tūkstošiem..
Tādu netrūkst,itsevišķi Latvijā