“Pirms apstāšanās es nobraucu vēl 500 metrus pa ceļu. Ieslēdzu atpakaļgaitu un piebraucu pie meitenītes. Viņa visa bija netīra, nevīžīga. Rokas, kājas melnas. Labā kurpe kreisajā kājā, kreisā- labajā. Galvas labajā pusē šķībi nogriezti mati… Suns rēja uz mani, censdamies aizsargāt mazo saimnieci.”
Meitenīte sākumā izvairījās kontaktēties. Viņa teica, ka viņu sauc Žeņa Vladimirovna Fedoroviča. Pēc tam Ivans jautāja meitenītei par vecākiem, bet atbilde viņu šokēja: “Mammai vajag izgulēties. Viņai ir stress- viņa dzēra. Bet tētis arī dzēra kopā ar mammu…”
Pati meitenīte, pēc viņas vārdiem, skrējusi pēc saldējuma. Pie tam, skrējusi jau ilgi, kājiņas sāpot. Turklāt, pa ceļam nokritusi un stipri sasitusi rociņu.
To dzirdējis, Ivans Razumovs uzreiz izsaucis miliciju. Kamēr gaidījuši miliču ierašanos, iesēdinājis mazo Žeņu savā mašīnā, iedevis viņai savu jaku, apsedzis ar pledu un padzirdījis ar ūdeni. Stundas garumā sarunājies ar meitenīti. Patiesībā, lielākoties runājusi Žeņa, stāstot par visu uz pasaules. Viņa pastāstīja par saviem nelaimīgajiem vecākiem, Svetu un Volodju, suni vārdā Mazulis (Малыш), vecmāmiņu Veru, kurai dārzā aug garšīgi āboli, saviem diviem brāļiem…
Ej uz nākamo lapu lai lasītu tālāk!
Un cik ir tādu bērnu, kurus neviens neatrod..par kuriem neviens neliekas ne zinis..kuri savā vaļā kaut kur aug.. sirds sažņaudzas
Jēgā no šī raksta? es arī esmu viens no šiem nabadziņiem, kāds mani arī savāks uz to laimīgo zemi? 😀 neredzu jēgu no rakstiem kur glābj tik vienu sīko, Latvijā šādu bērnu netrūkst, to ir tūkstošiem..
Tādu netrūkst,itsevišķi Latvijā