Kāpēc 19. jūniju sauc par Vēršmēles dienu, skaidro laika vērotājs Vilis Bukšs

Foto – Vilis Bukšs

Zvaguļi un vēršmēles jeb dieva kumeliņi un vērša acis ir vasaras pieguļnieki. Kad dieva kumeliņi maija beigās un jūnija sākumā palaisti vasaras ganībās, pirmsjāņu laikā tiem pievienojās vērša acis, tā jūnijā ziedošos pļavu augus no folkloras viedokļa skaidro pazīstamais laika vērotājs Vilis Bukšs.

Lai pieskatītu un sargātu, jo dieva kumeliņu daba ir tikpat neparedzama kā Latvijas vasara. Nereti ir tā, ka Jāņus nolīgojuši, bet Pēterus vēl nesagaidījuši, tie atsakās no bezrūpīgās dzīves jūnija pļavā un aizjoņo vasaras tālēs…

Dieva kumeliņi mīl spēlēties vasaras vējā, un kā bezbēdīgi bērni tīko grabināties ap ikvienu, kas tiem šķiet bezspēcīgs un pievilcīgs. To saulainais, naivais smaids ļauj sevi piemuļķot, izmantot un beigās palikt par muļķi.

Turpretim vērša acis ir modras, dziļas un zilas. Šīs vērīgās acis pamana katru nerātnību un ar jūnija vēju brīdina par saulaino kumeliņu vieglprātīgo rīcību.

Bet parasti ir tā, ka vienmēr nomodā esošo vērša aci Vēršmēles dienā 19. jūnijā iemidzina Vasaras saulgriežu medainais glāsts… Kad vērīgā acs pamostas, tad vasaras ganībās nav ne dieva kumeliņu, ne līgotāju un tikai izkapts kā tīra vālodzes balss vēstī, ir sācies siena laiks.

P.S. 19. jūnijs jeb Vēršmēles diena un septiņas dienas pēc tā ir auglības kalna virsotne un šajā pilnības baudas skurbulī aizmieg viss dzīvais, lai pamodies ietu pretējā virzienā baudīt Ziemas saulgriežu miegu.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru