Līgatnes dabas takās šis pavasaris ir īpaši bagāts ar pūkainiem, garausainiem, viltīgiem, skrejošiem un lecošiem jaunumiem – ģimenes pieaugumi sagaidīti gan aļņu ģimenēs, gan zaķu saimē un plašo kustoņu kolektīvu papildinājuši arī vairāki bez savām mammām palikuši savvaļas zvēru mazuļi.
Tiesa gan priecājoties par Līgatnes dabas taku saimes paplašināšanos, vērts atcerēties, ka tikai retos gadījumos dabā sastaptiem zvēru mazuļiem vajadzīga palīdzība – lielākoties mamma ir turpat netālu un gaida iespēju pabarot un aprūpēt savu atvasi.
“Dabā atrastam, veselam un mierīgam dzīvnieka mazulim nekāda palīdzība vai “glābšana” lielākoties nav nepieciešama. Cilvēka iejaukšanās var radīt neatgriezenisku saiknes satraušanu dzīvnieku mazulim ar viņa vecākiem. Taču vislabāk par savu atvasi parūpēsies tikai tā īstie vecāki,” skaidro Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.
Daudzi apmeklētāji jau pamanījuši līksmu rosību zaķu un stirnu aplokā, kur laiku pa laikam aizdip pēdas un virs zāles parādās pa kādam ausu pārim – tur kopā ar senākiem Līgatnes dabas taku iemītniekiem rosās jauns zaķu duets – mierīgais un nosvērtais Ūsa un neparastais nebēdnieks Jancis, par kura sugas piederību zvērkopji vēl nav tikuši skaidrībā. Jancim ķepa un ļipa ir balta kā baltajam zaķim, bet viss pārējais kažociņš – pelēks. Abus zaķus no mazām dienām uzaudzinājuši cilvēki, tādēļ viņi pie divkājaiņu sabiedrības ir pieraduši un īpašas bailes neizrāda.
Arī pašiem Līgatnes taku ilggadējiem zaķiem šopavasar ģimenes pieaugums, bet tā kā mammas savus mazuļus rūpīgi slēpj, īstas nojausmas, cik jauno zaķēnu sadzimis būs tikai mazliet vēlāk, kad tie paaugsies.
Ražens pavasaris bijis aļņu barā – aprīļa beigās aļņu mammai Mildiņai piedzina dvīņu pāris – alnēnu puika un meitene, ģimenes pieaugumu maija sākumā sagaidīja alnene Mirgai un tā nu visa lielā aļņu saime draudzīgi rosās kopā, mazuļi ļoti labi saprotas – dauzās, pārtiek no mammas piena un pamazām ēdienkartē ievieš arī zaļumus.
“Dabā aļņi ir vientuļnieki, bet pie mums Līgatnē dzīvo kā liela draudzīga ģimene, pat tētis Jusis pieskata savu plašo saimi un turas kopā ar visiem,” stāsta I. Lange.
Neparasts jaunais iemītnieks ir lapsēns vārdā Henriks – viņu šopavasar Spuņciemā no kanalizācijas caurules izvilkuši cilvēki un uzaudzinājuši pie sevis mājās, tādēļ lapsēns ir ļoti sabiedrisks un labprāt izrādās un komunicē ar apmeklētājiem.
Līgatnes saimei pievienojušies arī divi meža pūču mazuļi, kuru mamma bija gājusi bojā un mazuļus bezpalīdzīgus atrada parkā Siguldā. Šo bēdubrāļu audzināšana nav bijusi viegla, jo instinktu vadīti pūču bērni izlikās par beigtiem vai knāba zvērkopjiem rokās, kad viņi putnēnus mēģināja barot. Līgatnē mazie spārnaiņi nonāca tik sīki, ka paši vēl neprata ēst un bija speciāli jābaro. Nu jau mēneša laikā viņi pieņēmušies spēkos, ēd paši un jau ir pārcēlušies uz dzīvi Pūču mājā.
Inta Lange atzīst, ka cilvēku vēlme palīdzēt un “glābt” pēc viņu ieskata nelaimē nonākušus zvēru mazuļus ir cilvēciski saprotama, tomēr tā nav prātīgākā rīcība. Dabas aizsardzības pārvalde skaidro, ka iedzīvotājiem, sastopoties ar savvaļas zvēriem vai putniem, rūpīgi jāizvērtē situācija un jāapsver, vai palīdzības sniegšana tam vispār ir nepieciešama un vai tuvošanās savvaļas būtnei neapdraudēs viņus pašus vai beigu beigās arī pašu dzīvnieku. Dzīvnieks var iedomāties, ka cilvēks viņu apdraud, tāpēc, iespējams, aizstāvēsies. Stārķa knābiens var būt diezgan traumējošs, turklāt putni, kam ir gari knābji, parasti mēģina trāpīt cilvēkam acu rajonā.
Gaujas Nacionālā parka Līgatnes dabas takas izveidotas 1975. gadā, mežainām gravām bagātā apvidū, lai iepazīstinātu apmeklētājus ar Latvijā dzīvojošo savvaļas dzīvnieku sugām, dabas daudzveidību un dabas aizsardzības nepieciešamību.