Šis ir stāsts par mazo puisīti vārdā Ivans, kuram bija lielā sirds. Viņš stāsta ne tikai par sevi, bet arī par citiem bērniem visā pasaulē, kuri dzīvo tikpat drausmīgos murga apstākļos. Lai arī Vaņas stāsts ir izdomāts, tas trāpa tieši sirdī. To noteikti derētu izlasīt visiem vecākiem!
Mani sauc Ivans, un man ir 7 gadi. Es ļoti mīlu savu tēti un mammu, lai gan arī ļoti baidos no viņiem, jo viņi bieži sit mani, bet es nesaprotu, par ko.
Šorīt es pamodos un aizgāju uz skolu. Es esmu labs skolnieks, tāpēc es patīku skolotājai.
Man patīk mani klasesbiedri, bet man nav draugu. Tāpēc starpbrīžos es sēžu viens pats klasē. Nezin kāpēc neviens negrib spēlēties ar mani. Es mēģināju sadraudzēties ar citiem bērniem, bet viņi teica kā es liekos viņiem pretīgs.
Iespējams, ka viņi smējās par mani tāpēc, kā es katru dienu valkāju vienus un tos pašus novalkātos džinsus, veco t-krekliņu un saplēstas kurpes…
Vienreiz, pēc stundām, es aizgāju uz ģērbtuvēm un nozagu svešu jaku, kura karājās tur ļoti ilgi. Un tad es gāju mājās. Ārā bija stiprs sniegputenis. Es viss trīcēju no aukstuma. Man bija grūti iet pret ledaini aukstu, spēcīgu vēju.
Pēkšņi mani kāds pagrūda no aizmugures. Es nokritu ar seju tieši kupenā. Tie bija mani klasesbiedri.
Viņi teica man:
-Tevi visi ienīst. Pamuļķis!
Viņi dažas reizes iesita man pa muguru un vēderu, bet pēc tam aizskrēja, un es paliku gulēt uz aukstā sniega.
Es raudāju. Bet ne tāpēc, ka man bija auksti vai sāpīgi. Es raudāju tāpēc, kā man nav neviena drauga, kaut arī es visus mīlu.
Kad es atgriezos mājās, mana mamma pieskrēja pie manis un paķēra aiz matiem.
-Kur tu vazājies? Kāpēc tu viss esi slapjš un netīrs? Nāksies atstāt tevi bez vakariņām! Ej uz savu istabu un sēdi tur!
Es paklausīgi aizgāju uz savu istabu un sēdēju tur līdz rītam, kaut man ļoti gribējās ēst un bija ļoti auksti.
Manas atzīmes ar katru dienu paliek arvien sliktākas un sliktākas, un ikreiz, kad tētis par to uzzina, viņš sit mani. Vienreiz, viņš tik spēcīgi iesita man pa rokai, kā es nevarēju pakustināt rādītājpirkstu. Kopš tā laika mans pirksts vairs nedarbojās, un klasesbiedri smējās par mani tā dēļ.
Vienreiz, es sajūtu krūškurvī spēcīgas sāpes, bet mammai un tētim bija uz tā uzspļaut. Tovakar es gulēju gultā, sapņojot tikai par vienu. Es gribēju, lai sāpes krūtīs apstātos, jo es negribēju sadusmot mammu un tēti. Jo es viņus tik ļoti mīlu!
Nākošajā dienā, skolā, mums iedeva uzdevumu uzzīmēt savu vislielāko sapni. Mani klasesbiedri zīmēja mašīnas, raķetes un skaistās lelles. Visi, izņemot mani. Es uzzīmēju ģimeni: mammu, tēti un dēlu. Viņi spēlējās kopā un bija laimīgi. Kad es to uzzīmēju, tad saku klusi raudāt. Es tik ļoti gribēju, lai mamma ar tēti mani mīl!
Kad pienāca mana kārta atrādīt zīmējumu, visi atkal smējās par mani.
Es izgāju pie tāfeles un teicu:
-Mans vislielākais sapnis ir ģimene!
Smiekli kļuva vēl skaļāki.
-Lūdzu, nesmejieties par mani, jo tas patiešām ir mans lielākais sapnis! Jūs varat sist mani, varat ienīst, bet lūdzu, nesmejieties par manu sapni! Es gribu, lai man ir tādi paši vecāki, kā jums. Lai viņi apskautu mani un smietos kopā ar mani. Lai mamma un tētis savāktu mani no skolas un būtu priecīgi mani redzēt. Es zinu to, kā esmu neglīts un vājš, un kā man ir šķībs pirksts, bet lūdzu, nesmejieties par mani!
Skolotāja pamēģināja noslaucīt man asaras. Man likās, kā daži bērni saprata mani, bet pārējie tā arī turpināja smieties.
Vienreiz es saņemu sliktu atzīmi par svarīgu kontroldarbu. Es zināju, kā mana mamma būs ļoti vīlusies. Es baidījos iet mājās, bet nezināju, kur citur lai iet. Ieraugot dienasgrāmatu, mamma palika ļoti dusmīga.
Viņa pagrūda mani pret grīdu tik stipri, kā es sasitu kāju. Pēc tam viņa divreiz iesita man pa galvu. Es gulēju zemē un nevarēju piecelties. Tas bija ļoti sāpīgi. Bet mamma vienkārši izgāja laukā no istabas.
Kad viņa atgriezās, viņa teica, lai es visu kārtīgi satīru, savādāk tētis stipri sodīs mani, kad atnāks mājās.
Es lūdzu mammai neteikt tētim par manu slikto atzīmi, bet viņš jau stāvēja durvīs. Kad mamma pateica viņam par kontroldarbu, viņš pacēla mani no grīdas un iesita pa seju.
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!