Tā nav, ka tikai vīriešiem ir tiesības izvēlēties sievu! Katrā ziņā pirms pusgadsimta tamlīdzīgs uzskats valdīja lielākajā daļā sabiedrības un arī tagad daudzu apziņā nav iznīcis.
Iepriekšējo paaudžu uzskati jeb stereotipi tik ātri nemainās, bet vēl vairākās paaudzēs turpina motivēt vai nemotivēt ļaudis uz kaut kādu rīcību.
“Kas pirmais atnāks, tam piederēšu!” — patiesībā mūsdienās šis ir pilnīgi atmetams jēdziens kvalitatīva partnera atrašanas vārdā. Kāpēc? Jo Māte Daba piešķīrusi kā vīriešiem, tā sievietēm vienādas prasmes.
VAIRĀK LASI RITAS LASMANES GRĀMATĀ “KĀ ATRAST VĪRIETI, KURŠ PĒC IESPĒJAS MAZĀK KAITINĀTU”
Kā vīrieši, tā sievietes kā pirmo pārbaudi atbilstībai Ideālā Partnera lomai veic ģenētiskās saderības testu. To mēs neapzināti darām ar deguna palīdzību.
Proti, deguna skriemelī atrodas atsevišķs receptororgāns, kas tiek dēvēts par vomeronazālo orgānu, tā uzdevums ir atpazīt ģenētiski derīga partnera ķermeņa feromonu aromātu.
Lūgums minēto orgānu nejaukt ar ošanas maņu: Daba ar nolūku atdalīja šīs “iekārtas” vienu no otras, lai mēs spētu atpazīt derīgo partneri arī tad, kad ir hroniskas iesnas. Vomeronazālais orgāns ir cieši saistīts ar smadzeņu struktūrām, kas regulē seksuālo hormonu izstrādi un kontrolē seksuālo rīcību, kuru savukārt diktē Ideālā Partnera atrašanas dziņa.
Tātad smalkie receptori pārraida smadzenēm informāciju pat par fantastiski mazu feromonu apjomu gaisā. Līdz ar to nav iespējams nesaost tieši to, kurš mums būtu piemērots. Interesants fakts: vomeronazālā orgāna šūnas unikāli ātri atjaunojas. Daba nepieļauj, ka mēs zaudētu partnera atrašanas spējas gadījumā, ja jauši vai nejauši dabūtu pa degunu.
Kā tas darbojas tālāk? Tiklīdz vomeronazālais orgāns “saodis” ģenētiski derīgu partneri un nosūtījis informāciju attiecīgajām smadzeņu struktūrām, citas smadzeņu struktūras sāk izdalīt laimes hormonus, tāpēc mēs ar lielu patiku lūkojamies uz ģenētiski derīgajiem un viņi mums šķiet smuki. Minēšu vienkāršotu piemēru.
Jūs ejat pa ielu, bet pa otru ielas pusi pārvietojas jums ģenētiski derīgs pretējā dzimuma pārstāvis, deguns to uztver, smadzenēs notiek iepriekš minētie procesi, jūs griežat galvu virzienā, kur tik burvīgi smaržo, tikmēr smadzenēs sarodas laimes hormoni un ieraudzītais feromonu īpašnieks šķiet smuks.
Savukārt, ja, ejot pa ielu, pretī nāk vīrietis, kas i zskatās atbilstoši mūsdienu priekšstatiem par pievilcīgumu, bet nav ģenētiski derīgs, par ko ziņo vomeronazālais orgāns, ar katru soli tuvojoties vīrietim, jūs ieraugāt, kas viņa izskatā nav tā, kā jums patiktu. Piemēram: mati par šķidru, ausis atļukušas, deguns par garu vai par īsu, traips uz žaketes atloka un, vispār, kurpes nav tīrītas.
Es ar nolūku minēju mūsdienu pievilcīguma standartus, kam, bez šaubām, ir liela nozīme un kurus kultivē plašsaziņas līdzekļi, kas nav ne labi, ne slikti, to nosaka sabiedrības attīstības likumi. Katram laikmetam ir savi pievilcīguma standarti, citiem vārdiem, mode.
Piemēram, karaļa Ludviķa XIV laikā franču galmā vīriešu mode pieprasīja maigi rozā garas zeķes un kurpes ar sarkanu augstu papēdi, tiesa, visaugstākie un sarkanākie papēži drīkstēja būt tikai pašam karalim. Tajā laikā tik krāšņi sapucēts neapšaubāmi tika uzskatīts par pašu daiļāko vīriešu vidū.
Domāju, minētajā piemērā par pretī nākošo vīrieti: ja viņš izskatītos atbilstoši Ludviķa XIV laikmeta skaistuma standartiem, jūs droši vien nolemtu, ka šitā sapucējies vīrišķis ir izsprucis no trakonama un tur pat nav jāmēģina saprast — sanāks vai nesanāks mīlestība.