Senatnē uzskatīja, ka siekalas satur dvēseles spēku, bet spļāvienam piemīt maģiskas spējas un tas spēj dziedēt daudzas slimības.
Burvji un dziednieki ar siekalām ārstēja skrofulozi, epilepsiju, muskuļu un ādas kaites, kukaiņu kodumus un pat spitālību. Vēl šodien pastāv ticējums, ka gavējoša cilvēka siekalas palīdz atbrīvoties no kārpām, ārstē augoņus, čūlas, kailo ēdi, audzējus.
Savukārt tikt vaļā no tulznām, kas nekādi negrib pazust, var, ja tām pieliek siekalās samitrinātu sodu. Siekalas ir vispārzināms un pārbaudīts līdzeklis arī pret miežgraudu – pietiek negaidot iespļaut cilvēkam slimajā acī! Starp citu, nemaz nav nepieciešams viņu vārda tiešā nozīmē pakļaut šai nepatīkamajai procedūrai: var ar siekalām samitrināt rādītājpirkstu un ar to viegli paberzēt aci.
Iespējams, daudzi visas šīs lietas uztver kā vistīrāko māņticību. Taču aptuveni pirms piecdesmit gadiem Lielbritānijā bija gadījums, ko var uzskatīt ne tikai par masāžas, bet arī siekalu dziednieciskā spēka spilgtu ilustrāciju. Kādā mazpilsētā dzīvojošai sievietei piedzimis bērniņš ar kropli līku kājiņu.
Māte to, protams, ļoti pārdzīvojusi, bet tad kāds viņai ieteicis izmēģināt senu metodi – iespļaut plaukstā un pēc tam ar to masēt kājiņu. Sieviete, kura bērna veselības labad bija gatava darīt jebko, sekoja padomam. Katru dienu viņa veikusi šo vienkāršo procedūru, un pēc diviem gadiem pūles bija atalgojušās – kājiņa bērnam bija iztaisnojusies.
Siekalas pret ļaunumu
Senatnē uzskatīja, ka siekalām piemīt dzīvinošs vai arī graujošs spēks – atkarībā no tā, kas un kādiem mērķiem tās izmanto. Jāņa Evaņģēlijā stāstīts, kā Jēzus Kristus aklo padarīja redzīgu: viņš sajauca siekalas ar pīšļiem un apzieda neredzīgajam plakstiņus.
Mūsdienās dažos lauku apvidos Eiropā pastāv ticējums, ka pēc 10. oktobra (23. oktobra pēc jauna stila) nedrīkst lasīt kazenes, jo, kā vēstī nostāsts, šajā laikā Nelabais nosviests no debesīm, iekritis kazeņu krūmā un savainojis sevi ar dzelkšņiem.
Kopš tiem laikiem viņš katru gadu šajā dienā sabojājot ogas – spļaujot uz tām un ar kazenājiem slaukot savu asti. Tāpēc ikviens, kurš ēdot saindētās ogas, esot nolemts neveiksmei un pat nāvei.
Tautas dziedniecībā siekalas tiek uzskatītas par universālu līdzekli pret noskaudumu, ļaunu aci, neveiksmēm un burvestībām. Piemēram, Senajā Romā katru rītu, pirms uzāva apavus, bija pieņemts iespļaut labajā kurpē, bet, ja cilvēkam vajadzēja iet cauri bīstamai vietai, trīs reizes nospļauties zemē vai uzspļaut sev uz krūtīm.
Romas impērijas laikos ietiecas arī labi zināmais paradums iespļaut dūrēs pirms kautiņa – tas it kā palielina sitiena spēku. Bet. ja cilvēks sasirga un radās aizdomas, ka viņu kāds noskaudis, nelaimīgo vajadzēja apspļaudīt vai vismaz sāpošās vietas ierīvēt ar siekalām.
Itālijā vēl tagad līdzīgā veidā noņem pieburšanu no bērna – cilvēkam, uz kuru krīt aizdomas, liek upurim iespļaut sejā, lai likvidētu ļauno iedarbību.
Uzspļaut, lai veiktos
Arī lietišķo darījumu cilvēkiem visos laikos bijuši savi paradumi. Piemēram, vienojoties par sadarbību vai noslēdzot līgumu, draugi vai partneri, pirms paspieduši viens otram roku, vispirms iespļāvuši saujā – tas viņu attiecības stiprinājis un nodrošinājis panākumus darījumā.
Ja uzspļauj pirmajai nopelnītajai naudai, tas pasargā no skauģa acs un nodrošina jaunus ienākumus. Londonas tirgus sievas mēdza uzspļaut naudai, lai tā neizkūpētu kā dūmi, bet pievilktu jaunu naudu.
Drēbnieki mēdza uzspļaut papīram, kurā iesaiņoja uzšūto apģērbu. Uzskatīja, ka pēc šāda rituāla klients ar darinājumu būs apmierināts un meistars saņems jaunus pasūtījumus.
Pirms sāk rakt zemi, vēl tagad cilvēki mēdz iespļaut plaukstās, kaut gan diez vai zina, ka tas nozīmē uzlādēt rokas ar dzimtas enerģiju, lai darbs ritētu raitāk.
Dažus populārākos ticējumus lasi nākamajā lapā!