Slimnīcas darbinieks izmantoja suņu ķēdi, ar kuru sāka nabaga Arīnu žņaugt, lai pēc tam varētu viņu izvarot. Viņš nobloķēja meitenes asins pieplūdi smadzenēm, kas jaunajai meitenei radīja neatgriezenisku smadzeņu traumu, jauno Arīnu padarot par “dārzeni” jeb par cilvēku, kas nespēj eksistēt, bet tikai uzņemt uzturvielas, elpot, bet pats biedējošākais – smadzenes ir mirušas.
Nozieguma izdarītājs vēlāk tika pieķerts, taču neskatoties uz baiso noziegumu, viņš cietumā tika ieslodzīts tikai uz septiņiem gadiem. Tiesnesis viņu apsūdzēja par laupīšanu un uzbrukumu. Tomēr nabaga Arīna bija faktiski mirusi, viņa visu savu atlikušo dzīvi bija paralizēta un piekalta pie slimnīcas gultas.
Vienīgais, kas uzturēja Arīnu pie dzīvības bija māsiņas, kas viņu baroja caur viņas degunu, taču pēc 42 gadiem, kas pavadīti slimnīcā – viņa saslima ar pneimoniju un nomira.
Drīz vien pēc šī incidenta, Indijā ļoti krasi aktualizējās jautājums par eitanāziju, lai šādos un līdzīgos gadījumos, cilvēkam nebūtu jāmocās un varētu tam ļaut aiziet bez sāpēm.
Kāds Arīnas draugs, kurš bija žurnālists izteicās : “Beidzot mazais salauztais un sasitais putnēns, var beidzot brīvi aizlidot un atrast mūžīgo mieru”
FOTO: journalreporter.com