Atskrēja vecmāte un sāka uzstāt uz tūlītēju zīdaiņa kristīšanu. Igors devās pie mācītāja. Bērnu nolēma nosaukt par Ivanu un kristīt. Līdz rītam viņš neizdzīvoja. Oļesja nolēma nesatraukt vīru un par traģēdiju paziņoja tikai no rīta.
Igors ieradās slimnīcā kopa ar Oļesjas tēti un nekavējoties lūdza atdot viņiem bērniņa ķermeni. Ārsts teica:“Jums to vajag? Atstāsiet rētas uz mūžu. Jūs esat jauni, vēl dzemdēsiet. Bet puisis uzstāja, un pēc sekcijas viņam bērnu atdeva.
Oļesja nevarēja paspēt uz bērēm, jo viņu nevēlējās izrakstīt no slimnīcas. Pie viņas ieradās psihologs, bet ne tāpēc, lai atbalstītu. Viņš uzdeva jautājumus, vai ģimene bijusi labvēlīga, vai iepriekš nav bijuši spontānie aborti, vai nav sūdzības par sirdi vai nierēm, vai viņai neslimo ar venēriskajām slimībām.
Vēlāk slimnīcā secināts, ka bērns nomira asfiksijas dēļ. Pāris uzrakstīja iesniegumu izmeklēšanas komitejai ar lūgumu uzsākt krimināllietu par bērna nāvi.
Medicīnas personāla attieksme bija pretīga. Oļesja atceras, ka tad, kad viņa mēģināja reģistratūrā noskaidrot, kur var atrast nodaļas vadītāju, pret viņu izturējās ar rupjību. Atvainojās, tikai pēc tam, kad uzzināja, ka viņi vēlas runāt par mazuļa nāvi.
Bērna nāve – lielākās bēdas jebkurai mātei. Pārsteidzoša nekompetence un neaptēsta ārstu attieksme. Neviens no viņiem nesagaida līdzjūtību, jo medmāsas ir pieradušas pie nāves. Bet vienmēr ir jāpaliek cilvēkiem, un jāattiecas pret pacientiem cilvēciski. Atliek vien Oļesjai novēlēt spēku un izturību.
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS: ofigenno.com