Bērns tika ievietots sterilā burbulī un pat kristīts ar dezinficētu ūdeni. Deividam neviens nepieskārās ar rokām: tas bija aizliegts. Polietilēna kameras sienā bija iestrādāti īpaši cimdi, kurus varēja uzvilkt no ārpuses. Rotaļlietas, grāmatas un citi priekšmeti tika attīrīti no mazākām līmes un etiķešu paliekām, tad ievietotas etilēnoksīda tvertnē, un tur turētas četras stundas 60 ° C.
Bet bērns nebija dumjš, viņš drīz vien saprata, kāda dzīve gaida viņu. Viņa vecāki sāka pamanīt izmaiņas psiholoģiskajā stāvoklī, depresiju un uzbudinājumu. Kad Deividam bija četri, viņš sadurstīja savu kameru ar aizmirstu šļirci. Vecāki nopietni ar bērnu pārrunāja viņa rīcību, paskaidrojot tās bīstamību. Daudzajām bailēm un kompleksiem zēnam pievienojās nāvīgas bailes no mikrobiem.
Un tad sākās ētiskās problēmas. Reiz kādā konsīlijā Deivida ārsts Džons Montgomerijs teica, ka arī turpmāk ir jāveic šādus eksperimentus, ja tas bija iespējams. Kad bērnam bija seši gadi, viņi nolēma sadarboties ar ekspertiem no NASA un izgatavoja īpašu uzvalku pastaigām. Sākumā zēnam bija ļoti bail iziet ārā, bīstamajā un plašajā pasaulē. Zēnu izdevās pārliecināt, bet pastaiga Deividam bija šoks. Galu galā, līdz pat 6 gadu vecumam viņš nav varējis spert vairāk kā sešus soļus uz vienu pusi.
80. gados ASV sabiedrība sacēlās. Cilvēki sašuta, ka šāds eksperiments ir pārāk dārgs (uz to brīdi bija iztērēti $ 1 300 000). Tomēr nebija skaidrs, kas tika ierosināts- nogalinātu viņu, vai kā? Tā rezultātā ārsti pārliecināja vecākus pieņemt lēmumu par citu māsas kaulu smadzeņu transplantāciju, jo šajā laikā ir radušās dažādas pārmaiņas donoru orgānu izmantošanā. Neviens nezināja. Materiāls saturēja Epšteina- Barra vīrusu. Tas ir praktiski visiem, bet parasti ar vīrusu cīnās imūnsistēma, kas pilnīgi trūka Deividam.
Operācija kļuva zēnam kā nāves sods. Sākumā zēnam izveidojās mononukleoze, un to nācās izvadīt no urīnpūšļa. Pirmo reizi mamma 12 gados pieskārās savam dēlam, bet zēns nekavējoties pieprasīja Coca-Colu, par ko bija sapņojis visu savu dzīvi. Coca-Cola netika dota. Pēc īsas komas Deivids nomira. Viņa vecāki drīz izšķīrās.
Pēc viņa nāves 12 gadu vecumā Mērija Mērfija, ārstējošā psiholoģe un bērna draugs, lūdza atļauju publicēt patiesību par zēna dzīvi,ko stāstījis pats Deivids. Bet viņai nebija atļauts to darīt…
Uz viņa kapa ir rakstīts: “Viņš nav pieskāries pasaulei, bet pasauli aizkustināja viņš.”
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru