Notika brīnums, kad piedzima mūsu mazulis. Ostins pamodās. Es par to domāju katru dienu. Es paskatījos uz manu bērnu, kas izskatījās kā tēvs, un raudāju.
Kad manam dēlam bija tikai nedēļa, es atstāju viņu kopā ar maniem radiniekiem un devos pie sava vīra. Es gribēju viņam pateikt, ka mūsu zēns jau ir ar mums.
Pagāja nedēļas. Mēs devāmies pa visu valsti, jo Ostinam bija jāveic daudzas operācijas un procedūras. Kad mūsu bērnam bija 2 mēneši, viņš beidzot redzēja savu tēvu. Mīļotais atgriezās mājās. Ārstu apmeklējumus un braucienus uz slimnīcu nevar skaitīt, bet mēs esam kopā. Cīņa turpinās.
Katru dienu es pamostos, lai rūpētos par saviem diviem galvenajiem vīriešiem. Es gatavoju ēst, es nodarbojos ar fizioterapiju un logopēdiju ar savu vīru. Es viņam palīdzu staigāt. Pa vidu tam rūpējos par mūsu mazo laimi. Man ir grūti, esmu ļoti nogurusi, bet es daru visu iespējamo.
Viņš vairs nav cilvēks, kurā es iemīlējos. Bet katru savu dienu es veltīšu viņam, es uzskatu, ka kādu dienu mūsu dzīve mainīsies. Es nekad no viņa neatteikšos. Mīlestība ir nesavtīga, un es viņu mīlu vairāk nekā dzīvību.”
Šis sāpīgais stāsts vēlreiz pierāda, ka mūsu pasaulē ir vieta patiesai mīlestībai un pašaizliedzībai.
Vai jūs domājat, ka ir pienācis laiks celt trauksmi enerģijas dzērienu radīto briesmu dēļ?
©TOPRAKSTI.LV / AVOTS:ofigenno.com