Pēdējos 8 mēnešus Anita katru dienu tērē ceļā 30 minūtes, lai redzētu savu dzīvesbiedru. Un no katrām atvadām burtiski sirds apstājas, jo tā var būt pēdējā. Ikviens zina viņu dzīves stāstu, bet pansionāta vadība atsakās panākt solīti pretī.
Mazmeita publicēja vecvecāku stāstu, cerot saviļņot cilvēku sirdis. Viņa rakstīja: “Šis ir manas dzīves skumjākais foto. Šie ir mani vecvecāki. Redzi, viņiem abiem acis pilnas asarām. Šī fotogrāfija tika pieņemts tā sauktajā “pārejas punktā” tiem, kas gaida savu kārtu uz vietu pansionātā. Te ir mans vectēvs.”
“Kavēšanās un veselības aprūpes sistēmas birokrātijas dēļ cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši līdzās 62 gadus, mūža norietā jāķer kopīgi mirkļi.”
“Katru reizi, kad viņi redz viens otru, viņi raud. Un šodien manam vectēvam tika diagnosticēta limfoma. Un tas neskatoties uz to, ka viņa Alcheimera slimība progresē katru dienu. Brīnums ir tas, ka vienīgā lieta, ko glabā viņa atmiņas – doma par manu vecmāmiņu!”
“Viņiem tas ir vajadzīgs! Būt kopā! Izmisīgi, neizbēgami. Mana ģimene un es aicinu jūs, mani draugi, palīdziet. Mēs esam izsmelti gan morāli, gan fiziski, gan finansiāli. Iestādes nereaģē uz mums.”
“Mēs vienkārši vēlamies taisnīgumu saviem vecajiem mīlošajiem cilvēkiem. Mēs gribam, lai viņi pavada kopā pēdējos dzīves mirkļus. Mēs ceram, ka, jo vairāk cilvēki uzzinās viņu stāstu, jo lielāka iespēja, ka spēsim viņiem palīdzēt!”
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru