Mičs vairākas dienas cīnījās par savu dzīvību intensīvajā terapijā. Strāvas trieciens bija tik spēcīgs, ka viņam norāva roku pirkstus. Viņš zaudēja arī kāju. Bet sliktākais bija, kad viņš ieraudzīja sevi spogulī. Viņa seja bija pilnīgi sakropļota.
Bildes kuras tika uzņemtas operācijas laikā vari apskatīt šeit, šeit un šeit, bet brīdinām ka tajās redzami nepatīkami skati un cilvēkiem ar vājiem nerviem neiesakām tās skatīties!
Ārsti piedāvāja variantu, no kura Mičs neatteicās. Šķiet, tā bija iespēja atkal savienoties ar saviem mazajiem. Iepriekš kas tāds bija darīts tikai divas reizes, un neviens nevarēja dot garantijas, ka viss izdosies veiksmīgi. Tā bija sejas transplantācija. Vai viņam derēs šāds variants? Vai jaunā seja tiks pieņemta?
Šāda metode vēl nav pilnībā izpētīta, bet Mičs piekrita. To viņam lika vēlme atgriezties normālā dzīvē. Bet pats galvenais – viņš negribēja biedēt savus bērnus! Pārstādīšana notika nevainojami. Atliek saprast, vai donora seja netiks atgrūsta.
Bailes bija veltīgas! Ir grūti pateikt, vai tā ir laime, bet jaunā seja “iedzīvojās” ļoti labi. Bieza bārda ar laiku apslēps rētu uz kakla, bet rētu uz galvas paslēps biezi mati. Bet, kas tas ir, salīdzinājumā ar to, ka Mičs atkal varēs rādīties bērnu acīs.
Miča varonīgā rīcība pilnīgi mainīja viņa domas par dzīvi un mainīja prioritātes. Viņš ir laimīgs, viņš var dzīvot normālu dzīvi un būt tēvs saviem bērniem. Bērni jau ir pieraduši pie “jaunā” tēta. Nav jau īsti svarīgi, kāda ir seja. Ir svarīgi, kāda ir persona!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: ofigenno.cc