Visticamāk, Ivans bija jau miris, kad policija un brīvprātīgie sāka pārmeklēt Liepāju, Karostu, tuvējos pagastus… Un meklēšana, kurā piedalījās aptuveni 4000 cilvēku, ilga desmit dienas. Protams, noteikti varēja vēlēties precīzāku organizētību un daudz ko citu, taču nevar noliegt meklētāju neatlaidību, kā arī ticību, ka bērns atradīsies dzīvs. Blakus absolūtai vienaldzībai – brīvprātīgo meklētāju pašaizliedzība. Dramatiska robežšķirtne, kas liecina par sabiedrības kraso morālo noslāņošanos, kur vienā pusē ir līdzjūtība, iesaistīšanās un darbīgs atbalsts, citā – vienaldzība vai pat agresīva ņirdzība par tiem, kas atrodas aiz minētās robežšķirtnes. Līdzjūtības pusē ir cilvēki, kas meklē un atrod iespēju, kā palīdzēt tiem, kas nespēj paši par sevi parūpēties – bērniem, veciem un vientuļiem ļaudīm, jā, arī dzīvniekiem. Ikviena dzīva būtne ir pelnījusi būt dzīva. Otrā pusē ir tie, kas neciena un nemīl nevienu, arī paši sevi. Kā lai citādi novērtē tīmekļa tekstus, piemēram, šādu: “Nepadevos masu psihozei un bonusu vākšanai par Ivanu nabadziņu.” Bērns ir bērns. Šoreiz – pamests, nepamanīts. Cilvēku – mātes, patēva un pārējo – agresīvās vienaldzības upuris.
”Var tikai attāli iztēloties, kā jutās mazais, piecgadīgais cilvēciņš Ivans”: Elita Veidemane dalās skaudrās pārdomās!
