Sakarā ar briesmīgo attieksmi pret garīgo attīstību, 9 gadus vecā meitene līdzinājās zīdaiņa vecumam. Viņa joprojām nokārtojās autiņos, tikai tagad sāka atradināties no pudeles, un nezināja, kā runāt.
Kad, neskatoties uz visu dzirdēto, pāris neatteicas no nodoma pieņemt meiteni, bērnu nama darbinieki teica, ka līdz 7 gadu vecumam bērns bija dzīvojis gandrīz savvaļā. Policists Marks Holsts, kurš atrada meiteni, saka: “Es jau 27 gadus dienēju policijā, un šis ir sliktākais gadījums manā karjerā! Māja, kurā dzīvoja bērns, bija briesmīgi netīra. Atkritumi, dzīvnieku mēsli un zirnekļu tīkli. Māja bija pilna ar kukaiņiem. Telpās nebija mēbeles, un 7 gadus vecais bērns gulēja maziņas istabas stūrī uz dažām lupatām vienā autiņā!”
7 gadu vecumā Daniela svēra 20 kilogramus, nebija spējīga runāt un ēst cietu barību. Ārsti diagnosticēja meitenei autisma un nosūtīja viņu uz īpašu patvērumu. Bet viņas socializācija noritēja ļoti lēni.
Bet par spīti visam, pāris bija nolēmis viņai palīdzēt. Viņi nolēma pakāpeniski iepazīties ar meiteni. Kad mazā meitene ieraudzīja viņus pirmo reizi, viņa bija nobijies iespiedusies stūrī. “Viņa vairāk līdzinājās izbiedētam savvaļas dzīvniekam, nekā bērnam” saka Diāna.
Bet pamazām Daniela sāka uzturēt acu kontaktu ar audžuvecākiem un atbildēt. Tad pāris saprata, ka ne viss ir zaudēts, jo viņā paslēpies mazs cilvēks, kurš saprot visu, bet vienkārši nezina, kā uzvesties.
2007. gadā pāris oficiāli adoptēja bērnu, un pirmo reizi viņai bija mīloša ģimene. Pirms tā viņus gaidīja daudz pārbaužu: Daniela nezināja, kā izmantot vannas istabu un tualeti, galda piederumus, nemācēja apģērbties un darīt daudzas citas lietas, kas bērniem ir jāprot viņas vecumā.
“Tas nav viegli” saka Bērnijs “bet man liekas, tas ir mans bērns, Dieva dāvana. Un mūsu uzdevums ir palīdzēt viņai. Lai cik grūti nebūtu, mēs mīlam viņu tādu, kāda viņa ir.”
Šodien meitene joprojām ir socializācijas stadijā, bet viņas attīstība ir pārsniegusi visas ārstu cerības un prognozes. Kamēr Daniela vēl nebija spējīga runāt, viņa sazinājās ar attēlu palīdzību un viņas attīstība kopumā atbilst vidējā skolēna līmenim. Viņa vēlas attīstīties, mācīties, un ar mīlestību un atbalstu, ko viņa saņem no saviem vecākiem, viņai, protams, viss izdodas!
“Kad bērns nonāk ģimenē, viņš saņem otru iespēju dzīvei. Viņam ir iespēja būt laimīgam. Un tas ir vissvarīgākais adoptēšanā” saka Diāna.
Lūk, vēl viens stāsts, kas pierāda, ka mīlestība spēj visu!
©TOPRAKSTI.LV / FOTO: marketium.ru
Gramatika ir tiešām briesmīga.