71 gadu veco Sindhutaju Sapkalu sauc par “bāreņu māti”. Šodien viņa ir valsts varone Indijā, bet bija laiks, kad viņu basām kājām un izsalkušu, ar bērnu uz rokām dzina prom no pilsētas dzelzceļa stacijām un tirgiem. Visā savā dzīves laikā aktīviste ir izaudzinājusi vairāk nekā 1 400 bērnus un saņēmusi 750 apbalvojumus, bet visu pasaules atzinību nevar salīdzināt ar mīlestību un pateicību, ko viņa saņem no tiem, kuru dzīvi viņa ir mainījusi uz labo pusi.
Sapkala piedzima ļoti nabadzīgā ģimenē. Kad viņai bija 6 gadi, viņa gribēja iet uz skolu, bet ģimenei bija nepieciešamas darba rokas, tāpēc malkā un trauslā mazā meitene tika nosūtīta ganīt bifeļus. Kad viņai bija 9 gadi, vecāki izdeva viņu laulībā ar 32 gadus vecu vīrieti, kurš vecākiem šķita laba partija.
Līdz 19 gadu vecumam viņai jau bija 3 bērni, un viņa bija stāvoklī ar ceturto. Diemžēl, kāds skauģis viņas vīram sastāstīja neslavu ceļošus melus, tāpēc vīrs viņu brutāli piekāva un pa pusei mirušu iemeta kūtī. Tirāns cerēja, ka visi nodomās, kā viņa sievu līdz nāvei nobradājuši liellopi. Bet notika brīnums, jo, kamēr viņa gulēja bezsamaņā starp dzīvniekiem, kāda govs atnāca un nostājās virs viņas, aizsedzot viņas ķermeni. Viņa neļāva ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem tuvoties meitenei, aizgaiņājot visus ar saviem ragiem. Zem govs Sapkala piedzemdēja meitu, un pati pārgrieza nabassaiti ar akmeni.
Vecāki nepieņēma izprecināto meitu atpakaļ mājās, un, patiesībā pašai vēl esot tik pat kā bērnam, Sapkala bija uz ielas ar zīdāmu bērnu. Viņa dziedāja stacijās, ubagoja, darīja visus iespējamos darbus par grašiem. Tad arī viņa pirmo reizi saprata, cik daudz ap viņu ir bāreņu un bērnu bez pajumtes.
Kādu dienu aiz izmisuma un bezcerības Spakals nolēma nogalināt sevi un meitiņu, bet pēdējā brīdī pie viņas pienāca ubags, kurš mira no slāpēm. Sieviete nolēma, ka, pirms izdarīt pašnāvību, viņai vajadzētu paveikt labu darbu. Bet vecais vīrs tik sirsnīgi pateicās nabaga sievietei, ka viņa pēkšņi saprata: “Mana misija uz zemes – palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams.”
Sapkalai izdevās pārvarēt izmisumu un piecelties kājās. Kopš tā laika viņa ir palīdzējusi tiem, kuru esamība bija vēl grūtāka, nekā viņas pašas. Drīz cilvēki pamanīja viņas laipnību un uzcēla viņai nelielu mājiņu, lai viņa varētu organizēt pajumti.
Savas dzīves laikā Sapkala ir palīdzējusi vairāk nekā 1400 bērniem. Tie bija zīdaiņi, ko viņa atrada atkritumu tvertnēs, un ubagi, kurus viņa satika dzelzceļa stacijās. Katrs palika viņas mājā, tik ilgi, cik bija nepieciešams. “Kā var izraidīt savu bērnu no mājas, kas tas kļūst 18 gadus vecs?” saka Sapkala. “Šajā vecumā viņiem nepieciešams vēl lielāks atbalsts. Tas, ka putnēnam ir spārni, nenozīmē, ka viņš var lidot.”
Ej uz nākamo lapu, lai lasītu tālāk!